Nesen dzirdēju sakām: «Tas nav nekas priecīgs.» Un es domāju – NAV NEKAS PRIECĪGS ir tik tukšs vēstījums.
Nesen dzirdēju sakām: “Tas nav nekas priecīgs.” Un es domāju – NAV NEKAS PRIECĪGS ir tik tukšs vēstījums. Bet tiek lietots bieži. Un kaut kādā veidā bloķē mūsu pārdzīvojumu. Tas nav tas pats, kas IR SKUMJŠ.
Skumjas var būt pilnīgas. Tās spēj atraisīt cilvēku radošajam. Skumjas uznes cilvēku esības virsotnē. Jo tās ir vientulīgas un patiesas. Prieks reti mēdz būt vientuļš. Priekā viegli dalīties. Tas māca baudīt, smaidīt, rosīties. Māca lēkāt aiz prieka.
Mēs gribam atbrīvoties no skumjām. Esam gatavi uz neīstu prieku, lai tikai nebūtu vientulīgi, sāpīgi, skumīgi. Jo skumjas vienmēr ir vientulīgas. Tajās neviens nevar nākt līdzi. Pat gribēdams nespēj. Skumjas ir intīmas.
Varbūt mēs pārdodam īstas skumjas par neīsta prieka cenu, lai būtu mazāk sāpīgas īstenības?
Man patīk priecāties. Par ko tik visu var priecāties – pat par zirnekļa tīklu tualetē pie griestiem. Sevišķi, ja tas rāpulis to cītīgi auž, kamēr tu nesteidzīgi vēro, jo tajā vietā laika pietiek.
Bet asaras dažreiz ir tik laimīgas. Nesen kāda sieviete man atvainojās par to, kas noticis pirms astoņiem gadiem. Un es raudāju no aizkustinājuma. Patiesas lietas ir dziļas, pilnīgas. Es piedzīvoju smalkas ne ar ko nesalīdzināmas skumjas kopā ar aizkustinājuma prieku.
Cilvēks var būt dziļi laimīgs, slaukot asaras un esot mirkļa satricinošajā un izlīdzinošajā epicentrā. Ir tik labi satikties ar savējiem. Savējie – tā ir tāda īpaša suga. Ar viņiem var netikties ilgu laiku, bet sastopoties notiek tāda kā mirkļa pārveide. Mirklis pārtop veselā nopietnā pagrieziena punktā. Ārēji tik maz kas mainās.
Tas ir kaut kā citādi. Notiek dziļš un skumjš prieks, kas vienu acumirkli pārvērš ceļā, kuru turpināt pēkšņi ir daudz vieglāk.
Iespējams, nav nekā biedējošāka par neīsta izlīguma liekulīgo seju. Ieroču trīšana var notikt cilvēkos, pagastos, novados, valstīs.
Un tad tādi – gandrīz neievainoti un neievainojami – spējam dzīvot pa virsu un gandrīz ar īstu prieku. Un tikai tie, kas grib pa īstam, sajūt melu nepatīkamo smaku.
