Es nevaru pateikt vairāk. Lai to varētu, ir vairāk jāpiedzīvo.
Starp ciņiem, balandām, jāņogām,
Starp – vakardiena un rīt –
ir šodiena liela kā taurenis balts,
man mākoņos jāiekrīt.
Es nevaru pateikt vairāk. Lai to varētu, ir vairāk jāpiedzīvo.
Mīlu dzīvi un cilvēkus. Vakar biju Rīgā kādā mesiāniskās draudzes dievkalpojumā. Tur viņi svinēja jaunā 5768. gada iestāšanos. Lasīja psalmus, ragā pūta Dieva godam, svinēja svēto Vakarēdienu. Pie Vakarēdiena tur var doties katrs kristietis. Neviens nejautā, kādai konfesijai esi piederīgs un vai neapgrēkosimies pie citādā. Tur notika lieli labvēlības svētki. Ebrejiski runātos svētības vārdus uztvēru ne jau ar dzirdi un prātu. Lai arī tajā visā bija kas svešāds, vairāk bija pazīstamā un tuvā.
Man bieži tradicionāli izskolojušies teologi un viņu sekotāji (pie kuriem arī es lielā mērā piederu) pārmet pārlieku garīgo kosmopolītismu. Bet es teikšu, ka cilvēks, kas bijis Ēģiptē, Turcijā, Polinēzijā, Austrālijā un Latvijā, redzējis vairāk nekā tas, kas visu mūžu pavadījis tikai Latvijā.
Nez kāpēc cilvēki nebaidās ceļot, nebaidās, ka šajā laikā varētu mainīt savu nacionālo identitāti, zaudēt dzimteni, kļūt par aborigēnu un tā tālāk. Tiklīdz lietas nonāk līdz garīgās dzīves kategorijām, iestājas kaut kāds dīvains stāvoklis – cilvēki sāk pētīt, vai ar tevi viss ir kārtībā, vai tikai neesi nokļuvis uz smagā maldu ceļa. Un zināmā mērā tu zaudē savu piederību. Tevi tieši vai netieši izslēdz no draudzes. Izslēgt var formāli, emocionāli, bet garīgi izslēgt var tikai pats Dievs. Tur cilvēkiem rokas par īsām.
Es vēroju, kā katoļi lūdzas “pie svētajiem”, luterāņi “seko Luteram”, baptisti dzied garīgas dziesmas un grib uzturēt draudzes vidi sterilu, pentakosti burtiski skatās Dieva vārdā un ir pārliecināti, ka vairāk par viņiem neviens cits nesaprot. Daži aizmirst vienu būtisku lietu – “burts nokauj, gars dara dzīvu”. Un tas trakākais, ka es mīlu visas šīs draudzes. Katrā ir kas īpašs, viņiem vien raksturīgs.
Jēzus laikā farizeji tik labi un nekļūdīgi pārvaldīja Rakstus, ka kļūdījās vienīgi Jēzus jautājumā. (“Kļūdījās” vai arī aiz bailēm no ierastās kārtības izjukšanas ļāva kļūdīties citiem.) Katoļi ir interesanti. Viņi nav iespēruši pa dibenu Marijai tāpat vien “Jēzus vārdā”. Varbūt tur arī ir kādas kļūdas, kā jau visās teoloģiskajās nostādnēs, kur cilvēka funktieris sastopas ar Dievu un veidojas kāda tikai viņiem raksturīga kopība. Es negribu iztirzāt to, ko nesaprotu, bet pajautā vienam protestantam, kas viņam ir Jēzus māte, un viņš sāks runāt par to, cik katoļi nepareizi interpretē. Bet jautājums bija – kas tev ir Dieva māte, šī ne ar ko nesalīdzināmā Jūdu meitene? Ja atbilde ir tikai teoloģiska, mīlestības tajā pret šo dīvaino mazo Mariju nav ne tik cik melns aiz naga.
Šodien es esmu dzejniece, tāpēc varu teikt, ko gribu. Dzejniekam daudz tiek piedots. Dzejnieku var izslēgt no svēto draudzes, un viņš paliek tur, kur Jēzus kopā ar narkomāniem sēž un raud par pasaules postu.
Es esmu garīga kosmopolīte. Trīsvienīgā Dieva klātesamība ir drošs patvērums garīgam ceļotājam. Un teologi mani pēta un jautā – kur ir manas saknes? Nevar būt, ka debesīs. Kā tad tā? Jābūt kādā noteiktā rāmītī. Dievs teoloģiski ir tik izpētīts. Mums vairs nav noslēpumu. Ko tu tur vervelē?
Lasīju, ka pareizticīgie saniknojušies uz tiem, kas apstrīd ikonu dievišķo dabu. Esmu laimīga – šajā jautājumā man lāsts iet secen. Jo teoloģisks niknums ir lāsta radinieks.
Es varu tikai atzīties, ka neprotu mīlēt Dievu tik stipri, kā citi laikam māk. Tāpēc 22. septembrī došos uz kādiem sev vēl īsti nesaprotamiem jūdu svētkiem. Pēc tam, ja viss labi beigsies, iešu pie evaņģēliski luteriskās baznīcas altāra, lai sastaptos ar to pašu vīru, ar kuru sastapšos jūdu svētkos. Lieliski, vai ne?
***
Starp Jūdeju un Galileju–
Samarija nicinātā.
Starp diviem krastiem,
divām laivām,
diviem airiem –
Samarija.
Apjukums.
Ir jāiet cauri.
Mums jāiet cauri Samarijai.
Mums jāiet un jāpārsien sasisto.
Mums jānosmērējas ar piekautā asinīm.
Mums jānotraipās.
Mums jāiet cauri Samarijai.
Nav cita ceļa.
Starp diviem krastiem,
divām laivām,
diviem airiem –
PIEDOŠANA.
2007
* * *
Dvēsele kā suņa aste
luncinās pie pirts durvīm.
Grib kājas palaizīt.
Neielaiž laižu.
Pirtnieks gudrs.
2007
* * *
Cik ilgi cilvēks var lidot
bez bailēm un bez spārniem,
cik ilgi cilvēks var dzīvot
starp pilātiem taukiem un kārniem,
cik ilgi cilvēks var klusēt
aiz bailēm no pūļa vai bara?
Tik ilgi, līdz pēkšņi ierauga
savu miesu
bez gara.
1996
* * *
Cepuru demonstrācija.
Spoži.
Apslēpta dvēseļu masturbācija.
Un vienmēr dzims tādi,
Uz kuriem aiz bailēm vien
Skatīsimies nicinoši.
1994
* * *
Nāves pielūgsme. Eiropa abortē.
Cilvēces asinsritei ir pārgrieztas vēnas.
Pietiek ar vienu, kas pārgriež,
pārējie bezspēcīgi un laimīgi noasiņo
no truluma,
ko sniedz miegaina pūļa ieiešana nirvānā.
2007
* * *
Laime un nelaime abas vienādā krāsā
Nez kāpēc ļoti gribētos mājup iet –
Pūlī smej draugi, liekuļi, brāļi un māsas,
Klauns dej sarkani kankarots, aicinot diet.
Kādam nav rokas, ko pacelt, lai sveicienam dotu,
Citam kājās ir tikai protēžu spīts –
Viens šai pūlī ienāk pavisam klusu,
Aizejot paliek vientuļš un neiepazīts.
Ceļmalā ubagam saules balināts skatiens,
Krogos meitenes neveikli mīlu lūdz,
Esmu tik bagāts no pasaules izmisuma,–
Ļauj, lai piekļaujos mierīgi tev pie vaiga un krūts.
1999
* * *
Akmens?
Nē – sirds.
Kā lai iemet otra dārziņā?
2007
* * *
Es mīlestības apdvašota,
Vai tu to spēsi saredzēt,
Kad nāksi mani vakarjundā
Vien dienas ziņām nobildēt?
Es esmu sāpes, kurās dzīvot,
Un izmisums, no kura dzert,
Man saujā dzīva liesma plīvo,
Jums manu dzīvi neizsvērt.
Ar maigu pieskārienu rāmi,
Ak, sanāciet uz mielastu,
Es esmu dzīva nedalāmi
Ar savu laiku būt uz tu.
Ne pūlim dzidru ūdens malku,
Kas nespēj izjust dievišķo,
Un kāds ar varavīksnes auklu
Man smalku tērpu pielaiko.
Es karaliene zīdā tērpta,
Ko Radītājs man dāsni sniedz,
Un smalkiem dzīpariņiem vērpta,
Es klausos, vīgriezes kā kliedz.
1999
