Apustulis Pāvils kādā no savām vēstulēm, ko mums atstājis mantojumā, teicis: «Kad es esmu nespēcīgs, tad es esmu spēcīgs» .
Apustulis Pāvils kādā no savām vēstulēm, ko mums atstājis mantojumā, teicis: “Kad es esmu nespēcīgs, tad es esmu spēcīgs.”
Saproti nu tik pretrunīgu apgalvojumu! Bet dažiem cilvēkiem agrāk, citiem vēlāk pienāk brīdis, kad šis teksts kļūst saprotams.
Vakar satiku vienu cilvēku, kurš labu laiku ņēmies pa augstiem amatiem un sēdējis dižos krēslos. Lielie amati taču dod spēka apziņu un reālas iespējas mazāk vai vairāk ietekmēt kādus sabiedriskos procesus. Un tas rosina zināmu spēka izjūtu cilvēkā.
Bet tad notiek kas tāds, ka viss spēks, vara, ietekme sabrūk kaut kā dižāka priekšā. Un šis dižākais ir sāpes un mīlestība.
Atnāk bezpalīdzīgums kopā ar apjausmu par mīlestības dziļumu.
Atmetot visu, kas paša acīs reiz bijis vērtīgs un nepieciešams, nāk apjausma par nespēcīguma lielo spēku. Vienlaikus ar sāpēm par iespējām pazaudēt dārgāko cilvēkā ienāk citas varas dimensija. Tā apstiprināma vien pašam ar savu dvēseles dzīvi.
Arī es esmu nonākusi pie robežas, kur tikai mans nespēks ir mans spēks. Un nu jātiek pāri. Kā lai peldēt nepratējs (vai arī peldēt pratējs) pārpeld okeānu?
Ne jau saviem spēkiem. Jāņem un jāiekāpj kuģī, kuram ir visbaltākās buras. Jāļaujas cerībai, ticībai un mīlestībai. Jo viss cits ir gaistošs, bet mīlestība paliek. Tā atklājas visdažādākajos veidos. Mīlestības nezūdamības likums ir tik piemirsts visā mūsu dzīves skrējienā. Mazliet īstenības, mazliet melīguma, mazliet kompromisu, mazliet izdevīguma, mazliet pērkamības un mazliet godīguma.
Agrāk vai vēlāk visu šo spēku konsolidācija sabirs putekļos. Agrāk vai vēlāk katram no mums paliks pāri tikai viens – “kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs”. Tā ir gudrība, kuru tikai daži iemanto agrāk par savu mūža novakari.
Un daži varbūt neiemanto nekad. Cilvēki, pie savas iluzorās varas un spēka turoties, zaudē vairāk par vārdā nosaucamo.
Vakar es satiku kādu cilvēku, kas pavisam nesen vēl bija viens no laicīgās varas pīlāriem. Labi ir tā cilvēciski vienkārši satikties, lai saprastu, ka nekāda cita vara kā vien Dieva roka nespēj sniegties pāri laiku robežām.
