Vēlīnā mīla. Mierīgi un saprotoši tu skaties acīs pilsētai, kuru tik ilgi nespēji iemīlēt. Tā ir mainījusies. Es arī esmu mainījusies.
Vēlīnā mīla. Mierīgi un saprotoši tu skaties acīs pilsētai, kuru tik ilgi nespēji iemīlēt. Tā ir mainījusies. Es arī esmu mainījusies.
Lielupe plūst uz jūru. Plata un mierīga. Beidzot to ieraugu mīlestības acīm. Agrāk tā man šķita pārāk lēzena un neizteiksmīga. Un nesaku, ka tagad joprojām Abava mani nesajūsmina vairāk. Man joprojām patīk negaidīti pavērsieni. Tomēr esmu iemīlējusi arī šo lēzeno lielo upi. Un pati par to brīnos. Kā jau katra mīlestība arī šī ir pārsteigums.
Un pilsēta, no kuras daudzus gadu desmitus centos vaļā raisīties, pēkšņi paskatās uz mani un saka: “Te ir tavas mājas. Vismaz šodien. Pieņem to kā dāvanu.” Un vēlme, kas manī tupēja kā naktssargs (noguris pirms rīta ausmas), tagad klusē.
… Kad izaugs lielie bērni, došos prom no šīs bezveidīgās pilsētas, no šīs ieplakas, kura nekad nebūs augstāka par jūras līmeni. Došos prom…
Bet tad uz pussakravātajiem koferiem nokrīt ceļa zīme, kas liek mainīt virzienu. Nekas cits neatliek, kā paskatīties uz šo četrdesmit gadu nemīlēto pilsētu un atsaukt šķiršanās rakstu.
Dažkārt šķiet, ka stāvu starp fatālistiem, kuri uzskata – nekas daudz no mums nav atkarīgs, un homocentriski noskaņotām personībām, kuras uzskata, ka cilvēkam viss ir iespējams, un garlaikojos.
Un, skatoties Lielupes plūdumā un rudens koku krāsainajā esībā, atceros, ka jau no mazām dienām esmu garlaikojusies burzmā.
Vairāk runājusies ar kokiem un debesīm. Esmu runājusies ar baltiem Kurzemes lielceļa akmeņiem. Tā arī vienmēr esmu ilgojusies pēc skarbās, patiesās un skaistās Kurzemes. Tomēr dzīvojusi mīkstā Zemgales māla teritorijā.
Vakar gāju pāri Lielupes tiltam, skatījos veco koku gudrajos zaros un sapratu, ka ilgošanās ir skaistākā dzīves daļa. Tāpēc, ja man ir atstāta šī iespēja ilgoties pēc Kurzemes, es varu iemīlēt arī Zemgali. Varbūt ne tik krāsaini un romantiski kā romantiskajā kino. Varbūt tā kā vecaistēvs ar vecomāti reiz sadzīvoja kopā? Gudri, mierīgi.
Vai es zinu, kas viņus saveda – kaislīga mīla, praktisks rēķins vai romantiskas cerības? Bet nodzīvoja kopā tāpat kā es ar Jelgavu.
