Viena jauna, gudra un talantīga sieviete nesen teica, ka savā dzimtenē viņai ir par šauru. Te cilvēki nesmaida. Par daudz smagnēji viss notiek.
Viena jauna, gudra un talantīga sieviete nesen teica, ka savā dzimtenē viņai ir par šauru. Te cilvēki nesmaida. Par daudz smagnēji viss notiek. Tāpēc viņa nolēmusi kādu laiku pavadīt zemē, par kuru jau agrāk sapņojusi. “Kad esmu te pārāk ilgi, smoku nost,” viņa teica.
Un es domāju, ka tas ir tik saprotami. Vide, kurā mēs atrodamies, iespaido. Kādu laiku tu centies to mainīt, ieliec sevi visu idejās, darbā, bet tad pagursti un dodies prom. Tā tas ir šajā gadījumā.
Laime nav atkarīga no cilvēka pūlēm. Bet izskatās, ka mēs pūlamies būt laimīgi. Tik ļoti pūlamies, ka attiecībām, smaidiem, savstarpējiem uzmundrinājumiem neatliek laika. Mēs cenšamies būt laimīgi, izdevīgi iekārtojoties, pieņemot saprātīgus lēmumus, slēdzot izdevīgus līgumus. Mēs skaitām to, kā varēsim izdzīvot, un to, kā nevarēsim. Tāds verdziskums plecos un sejās. Bet tas tomēr nav saistīts tikai ar ekonomisko situāciju. Mums paniski bail būt brīviem savā dabiskajā citādākumā. Būt nabagiem, būt bez mantas nevis tāpēc, ka tādi laiki, bet tāpēc, ka tāda izvēle. Tas vēl no totālā režīma laika. To pat neapjaušam, cik ļoti gribam vienādoties. Bet laimīgi no tā nekļūstam.
Drūmā rudens dienā iegāju veikalā. Mēteli tā kā vajadzētu. Īsti tumšā rudenī veikals dažreiz mēdz būt tāds kā patvērums. Skatījos uz vienas sērijas bezveidīgā vienveidībā sakarinātiem mēteļiem par vienveidīgu cenu. Un sapratu, ka mans vecais mantelītis ir lielisks apģērba gabals.
Nesen mans pirmklasnieks teica: “Mamm, es jūtu, ka esmu citādāks.” Domājat – viegli to dzirdēt? Ievilku viņu savā azotē, nobučoju un atbildēju: “Priecājies! Kamēr tu augsi, tev nebūs viegli. Bet neko tur nevar mainīt. Mēs tevi mīlam. Dievs tevi mīl.”
Vakar redzēju, kā viens pieaudzis vīrietis publiski lamāja vienu pensionārīti. “Aizver muti!” viņš kliedza pasažierei, kura bija iekāpusi dubļainajā autobusā, kur jau sēdēja daudzi ar aizvērtām mutēm. “Nostājies pareizajā vietā, ja ne, nākamreiz redzēsi.” Viņam bija spalga un nevīrišķīga balss. Tāda pati kā uzvedība. Viņš vadīja autobusu, un viņa vārds bija Anatolijs.
