Uz šķīvja rasols, bļodā rasols, galvā rasols. Rasols no rīta, vakarā un pusdienā. Par daudz. Gribētos kaut ko tik ļoti nesamiksētu kā kuņģa, tā arī gara labad.
Uz šķīvja rasols, bļodā rasols, galvā rasols. Rasols no rīta, vakarā un pusdienā. Par daudz. Gribētos kaut ko tik ļoti nesamiksētu kā kuņģa, tā arī gara labad.
Pirmssvētku rasols atšķiras no pēcsvētku. Komponenti tie paši, bet svaigums cits. Bet svētku laikā brīnās vēders un gars knapi velk dzīvību.
Drīz nāks Ziemassvētku vecīši košos tērpos. Nesauciet mani, lūdzu, par ciniķi. Nevērtējiet mani kā cilvēku, kuram nepatīk svētki tā dziļākajā būtībā. Vienīgi rasols no mazām dienām man šķitis tāds apšaubāms ēdiens. Kas zina, ko tur kāds sagriezis. Kas zina, vai rokas pirms tam nomazgājis. Kas zina, kas šajā mikslī ir apslēpts. Patiesības labad jāsaka – ar gadiem esmu pieradusi to lietot. Pamazām nomākta bērna tīrā sajūta par rasola un aprasojuša, bēniņos glabāta pepiņa dziļo pretrunu.
Nu kā tu neēdīsi, ja tevi baro. Izskatīsies nesmuki. Gribas taču būt kopā ar citiem. Smaidīt, sarunāties, priecāties, tāpēc jāpielāgojas.
… Ir sveču dedzināšanas un labas mūzikas laiks. Ir tumsa aiz loga, kas pēc pusgada atkal būs pārtapusi gaismā.
Šogad pirmo reizi pēc daudziem gadiem neesmu iegādājusies adventes vainadziņu. Kaut kā neprasās. Domāju par pārslēgšanās tempiem. Ātri tiekam galā ar pēdējā kapu vainadziņa nolikšanu mirušajiem un pirmo adventes sveci citā diezgan līdzīgā vainadziņā.
Kāda jēga no tādas rosīšanās ap vainadziņiem? A priekš kam to meklēt, ja tradīcija smuka. “Te tev mans vainadziņš, te es pati.” Plunkš. Un Baibiņa noslīka Daugavā.
Tumšā laika gaišās sveces uz kādas meitenes galvas… Lūcija. Tad vēl atbrauks Santaklausi no Lapzemes. Visi satiksimies.
Un varbūt pat nemanīsim, ka rasola par daudz. Rosīšanās. Nevaļa. Viss ir jāpaspēj. Savējais jāpadara svešāks, lai svešais pietuvinātos un kļūtu savējāks. Tas prasa milzu enerģiju un diezgan daudz laika.
Nākas dzirdēt, ka laiks esot “saspiedies”, ka laikam laika vairs neesot. Bet tā piepildīšana ir atslēga tam, cik daudz rasola saēdīsimies pirms svētkiem, svētku laikā un pēc svētkiem (pārpalikumus), kas radīs nesaprotamu tukšuma sajūtu sāta vietā.