Skan vairāk nekā baisi – Latvijai vajadzīgi jauni cietumi, turklāt nevis cauri grausti, bet modernas celtnes. Un šo vārdu autors ir neviens cits kā Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks Visvaldis Puķīte.
Skan vairāk nekā baisi – Latvijai vajadzīgi jauni cietumi, turklāt nevis cauri grausti, bet modernas celtnes. Un šo vārdu autors ir neviens cits kā Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks Visvaldis Puķīte.
Kādēļ? Vai mūsu zemītē audzis aiz restēm spundējamo kontingents, ka ar piecpadsmit brīvības atņemšanas vietām nepietiek? Liksim šajās specifiskajās vietās alimentu, nodokļu un kredītu parādniekus, žvingulī braucējus, ģimenes skandālistus un visu degradācijas pakāpju kriminālistus?
Izrādās gan, ka šāda apgalvojuma iemels ir cits – daudz pieredzējušie padomju laika “būri” jau ir tādā stadijā, ka atliek tikai gaidīt kārtējo masveida bēgšanu ar neparedzamām sekām. Amatpersona rāda par lēnīgumu daudz apsmaidīto igauņu virzienā – re, kā ziemeļu kaimiņi darbojas! Uzcēluši visiem Eiropas priekšrakstiem atbilstošus cietumus, kas ir tik moderni, ka notiesātie tajos pat nevēlas atrasties – lai arī jaunās telpas ir tīrākas un ar vismaz šķietami mazāku iespēju iedzīvoties tuberkulozē vai kādā citā slimībā, tajās tiek kontrolēts katrs ieslodzīto solis.
Kas gan cilvēkam ir vislielākais sods? Bailes, ka nozagta velosipēda vai kartupeļu maisa dēļ visu veselību vajadzēs atstāt cietumā? Apziņa, ka biogrāfijā kā nenotīrāms traips parādīsies sodāmība? Zemē nomestais laiks? Fakts, ka nepārtraukti atrodies “uz grauda” un negribot esi kļuvis par īpatnēja realitātes šova dalībnieku? Jā, tāda paša, kam komerckanālos piesakās birums aktīvistu, kuri jau pēc dažām dienām salūst un atgriežas laicīgajā dzīvē.
Tieši pēc Igaunijas piemēra tā vien šķiet, ka nepārtrauktā novērošana caur kameru objektīviem ir kas līdzīgs dubultai brīvības atņemšanai, kad no svešām acīm nevar noslēpties ne uz mirkli. Varbūt, ka tieši tas ir visdrausmīgākais sods – ne brīdi nepiederēt sev un negribot būt apsargu fokusā.
