Tā jau ir, ka jāizslimo dažādas sociālas slimības, kuras daudzos gadījumos, ja vajag, var nodēvēt arī par veselīgu aizraušanos. Piemēram, jauna fotoaparāta iegāde. Kas tu par džeku bez kvalitatīvas kameras! Atpūšoties Tērvetes Dabas parka rotaļlaukumā, ievēroju kādu pāri ap gadiem četrdesmit, kas to vien darīja, kā iemūžināja cits citu burtiski pie katra staba. Līdz šim bija nācies redzēt pusaudžus tādējādi īsinām laiku. Jādomā, ka četrdesmitgadnieku optiskā kamera bija gluži jauna, tādēļ arī azarts tik liels. Bet vai nereti šīs lietas, kas radītas vēstures dokumentēšanai, nepārvēršas par īstu māniju, apsēstību. Man jāiekaras tajās šūpolēs ne tāpēc, ka tobrīd ļoti sagribējās atcerēties bērnību, bet tādēļ, ka varētu sanākt labs kadrs. Es nogulšos puķu pļavā – bet ne tādēļ, ka gribēju raudzīties, kā vējš dzen gubu mākoņus, vai sajust vienotību ar reibinošajām smaržām. Fotografēšanās ārkārtējā popularitāte droši vien slēpjas tajā, ka vēlamies visiem līdzekļiem apstādināt laika skrējienu un šķietamības ēnā iemūžināt skaistākos mirkļus. Stopkadrs, kas apliecina, cik jautri un jauni esam bijuši un līdz ar to it kā tādi paliekam, ir viens no šiem līdzekļiem. Taču, par spīti tam, cik nevainīgi šķiet tīksmināties par skaisto, novērojumi liecina, ka tas mēdz pārvērsties par ko vairāk. Skaistuma kults, kuram mēs visi kalpojam, lielā mērā pastiprina kāri kaut ko tīkamu saredzēt arī objektīvā. Atzīsim, ka esam skaistuma vergi. Mūsdienu māksla kopumā kļūst pieejama visiem un cilvēciskāka, bet, kļūstot komerciāla, zaudē unikalitāti un dievišķumu. Cilvēks tiek izklaidēts, bet ne vairs izaicināts vai pabarots ar ko jaunu.Statiskā bilde iet roku rokā ar kustīgo, ko saucam par video. Līdz ar lasītkāres beigām noriet arī lasīšanai nepieciešamā abstraktā domāšana, secīgu domu sasaiste un iekšēja dzīve. Lai cik nožēlojami, par galveno mākslas formu izvirzās elektroniskie mediji. Televīzija mulsina apziņu ar nesaistītu attēlu kolāžu, šķietamībām un virsslāņiem, peldot stilu kokteilim pa virsu kā ātri gaistošas putas, vārdu vietā priekšroku dodot skaistam attēlam, loģikas vietā – emocionālam apmierinājumam, bet nozīmi upurējot izklaides vārdā. Taču attēls lielā mērā ir fikcija – jo dzīvē viss ir savādāk.
