Visuvarenais un spēcīgais cilvēks! Ha, nu patiesi smiekls nāk! Patoloģisks optimisms un mānīga ilūzija, lūk, ko nozīmē šī pārliecība, «vārīju» sevī, noskatoties kārtējo zinātniski populāro dokumentālo filmiņu par izdzīvošanas mākslu Āfrikas savannā. Izsviests nekurienē, viens sūrs džeks ar kaut kur sadabūtu tašeli mugurā lavierēja pāri upītei, ko uzmana krokodili, bez jebkādas drošināšanas līda slapjā un stāvā klintī un brida caur zālāju tikai sev zināmā virzienā, ar drēbēm vākdams rasu, lai padzertos. Maltītē, protams, tārpi, ko puisis viebdamies šķina iekšā, jo tajos taču daudz proteīna, un pat jēlas gaļas paliekas, ko, ar savu manāmi nemanāmo klātbūtni kutinot skatītāju iztēli, atstājuši plēsēji. Tas nekas, ka pēc brīža caureja klāt. Lai to novērstu, lieti noder ugunskura ogle. Nakšņošana? Nē, tikai ne koka dobumā, no kura briesmu brīdī neizbēgt. Jārāpjas augšā un jāmēģina gulēt. Nākamajā rītā džeks izskatījās diezgan atspirdzis… Iespējams, tā visa bija fikcija, triks vai vienkāršs šovs ziņkārīgās auditorijas piesaistīšanai. Tagad modē parādīt visu, kā ir: ja šauj, tad asinis strūklā pa gaisu, ja avārija – izsvaidīti orgāni puskilometra rādiusā, ja ķirurģiska iejaukšanās – skalpelis lēni pārgriež ādu, ja izdzīvot – ēd jēlu gaļu un tārpus. Pirms kāda laika tikpat apstulbusi sēdēju pie zilā ekrāna, vērodama mākslas filmu, kur divi nirēji – mīļais ar mīļoto – negadījuma pēc bija atstāti jūrā. Šoks par notikušo, dusmas, citu vainošana un mēģināšana izdzīvot. Atklāti un bez mūzikas – klusumā tik reāli, cik vien var būt, gabaliņu pa gabalam raustīdamus, viņus notiesāja haizivis. Bez ilūzijām par laimīgām beigām…Domā, ar tevi būtu citādi? Jābūt ārprātīgi gudram, trenētam, fiziski piemērotam un veiksmīgam, lai izkultos no ekstrēmām situācijām. Un nevajag nemaz tālu svelmainu tuksnesi, dziļu okeānu, biezus džungļus vai augstus kalnus. Urbanizēto un civilizēto indivīdu spēj apdraudēt katrs solis dzīvajā dabā. Netici? Tad pamēģini nepiemēroti apģērbties, aprīkoties un pārlaist nakti mūsu pašu mežiņā. Tagad rudenī! Vai karstā vasarā iziet saulē bez galvassegas, vai, nevakcinējies pret encefalītu, šortos izskrieties pa krūmāju, vai pēc siena talkas pirms negaisa iemesties aukstā upē, vai … Ticiet man, ja vien mums nepiemistu veselais saprāts, attiecīga zināšanu un informācijas bagāža, bet galvenais – žēlastība un augstākā labvēlība, ar mums vienkārši būtu cauri!
