Kādreiz domāju, kā būtu, ja mūsu ikdienas gaitas pavadītu mūzika. Nē, ne tā, kuru mēdzam klausīties pa radio, austiņās vai noķerot nomaldījušās skaņas plašajā pasaules telpā. Šai mūzikai vajadzētu veidoties iekšienē. Gluži kā mākslas filmās vai, precīzāk, jebkura veida ekranizētajos darbos, kur katra emocija ietērpta skanošā bruncī, lai stāsts neiekristu uztveres melnajā caurumā. Citādi esam samērā nejūtīgi atšifrēt, kas notiek. Nemanām drēbi, nesaprotam, ar ko elpojam paši un viņi mums līdzās. Profesionāļi to definē par sajūtu analfabētismu. Kaut kas, kaut kur, kaut kā! Bet kā? Viss vienā lielā mudžeklī, kuram ik palaikam ārā izlien kāda prieka, dusmu, neapmierinātības, laimes, skaudības vai baiļu strēmelīte. Tad mēs to saucam vārdā, klasificējam un liekam plauktiņā jau ar zināmu nosaukumu, tomēr zaudēts laiks. Ticu – atkodētas emocijas uzlabo dzīvi!Savulaik man palaimējās strādāt pie kādas dzīves gudras darba devējas, kurai ļoti rūpēja attiecības mūsu nelielajā kolektīvā. Palaikam viņa tā arī noteica: «Pie mums ož kā sastāvējušies produkti ledusskapī. Liekam ārā!» Sasēdāmies aplī un likām ar, bet domājat, ka viegli? Īpaši mums, latviešiem, kam intravertums ir gluži kā svēta lieta un labāk runāt pa kaktiem, nevis atklāti! Puņķi un asaras gāja pa gaisu, lai atbrīvotu vietu mieram. Vai zinājāt, ka patiesība, lai kāda tā nebūtu, dara brīvu? Bet ekrānā ar jūtu šifriem viss ir daudz vienkāršāk – vajag tikai atskanēt draudošai bungu rīboņai, lai saprastu, ka briesmas klāt. Ja vēl to pastiprina skaudra vijoļu zāģēšana augošā intensitātē, šķiet, būsim iemaldījušies «šausmenē», savukārt dinamiska nošu kombinācija drīzāk ved uz piedzīvojumiem. Mīlestība? Visskaistākā mūzika pasaulē! Bagāta, liega un iedvesmojoša! Un tagad iedomājieties, kā ieskanētos katra mūsu izjūta un emocija? Kādam šī mūzika būtu viens liels neapmierinātības «pīīī», citam – stresā gaudojošas sirēnas vai nedrošību vēstošas maza, neaizsargāta kaķēna ņaudas, smeldzē kliedzošas trompetes, priekā vibrējošas stabules vai, kur nu liegties, bezgali trula grabēšana. Iet pa ielu, izskatās skaisti, bet grab! Ja dzirdētu, droši vien rīkotos lietas labā, jo kuram tad patīk disonanse un troksnis.Es pati labprāt ieklausītos cilvēkos, kuri iemīlējušies, pilni optimisma, cerības, pozitīvas attieksmes un dzīvesprieka. Tai būtu jābūt ļoti labai mūzikai, kas ceļ, silda sirdi un iedvesmo, kā mums tik ļoti pietrūkst!
