iiiiiiiiiiVienu vakaru taisni satrūkos – televīzija atskaņoja Ziemassvētku korāli. Aizdomīgi. Bet, protams, – tā taču reklāma! Ja nopirksi šitos pamperus, bērna dibens, lai gan bieži slapinās, būs sauss un viņš gulēs kā Jēzus silītē… Līdz banalitātei vienkārši tāpat kā viss džinkstošajos rullīšos, kas slavina kārtējo preci. Ņemot talkā pareizās gaismas un mūziku, reklāmas tik bieži uzbur svētkus un liek noticēt brīnumam, ka reti kurš var sacensties ar tām valdzināšanas un pareizās noskaņas radīšanas mākslā. Tas nekas, ka apakšā «mesidžs» par lētu desu, ietilpīgām paketēm un pretutu līdzekli. Šā gada Ziemassvētkus ieskandināja autiņbiksītes!Sen jau runā, ka svētki komercializējušies. Ko tur pārmest? Kur aitas, tur cirpēji! Ja nemāk citādi, labi tāpat… Aizies uz lielveikalu, iepirks rasolu, atdzīvinās zilo ekrānu un svinēs, kaut uz mirkli pašiem sev radot ilūziju par kvalificēšanos svētkiem piederīgo līgā. Tomēr man somā sliktas ziņas – šogad var nesanākt! Telegrammā no vecā labā drauga Grinča, kura svarīgākā dzīves misija ir nozagt Ziemassvētkus, skaidri salasāmā valodā vēstīts, ka viņš cieši apņēmies ielavīties teju visu valsts iedzīvotāju mājās. Šoreiz viņš savu zaļo un mataino augumu būs apslēpis drānās ar uzrakstu «Nepārvarama ekonomiskā krīze», un viņa pirmais guvums – tik ierastās pirmssvētku prēmijas. Haaa, nebūs to, nebūs lielveikala rasola, mazajam meitēnam «Baby Born» un vīram labi izturēta franču vīna. Nebūs svētku! Reklāmas rullīši varēs džinkstēt līdz apnikumam, bet viss, ko tie spēs radīt, būs mieles un nožēla. Kā jums tas patīk, jautā vecais labais Grinčs, ņirdzīgi smaidīdams sejā?Tomēr tā vietā, lai neapmierinātībā sašustu, spļaudītos un gānītu nabaga zaļo radījumu, kuram jau tā bijusi grūta bērnība, manuprāt, pēdējais laiks ķerties pie svētku glābšanas misijas taktikas izstrādes. Nāksies urķēties smadzenēs, viegli nebūs, bet ir cerība izbēgt no emocionālā bankrota. Vispirms – lai plīst, kas plīstošs! Un tad – mainām attieksmi! To nebūs grūti izdarīt tiem, kas piedzīvojuši 90. gadu sākumu, preču talonus un gauži maz «repsīšu» vecā ādas maciņā. Taču mājās valdīja siltums – paši jauca rasolu, kūpināja gaļu un cepa pīrāgus, kaltēja augus, lai varētu pagatavot apsveikumus, lēja sveces un dziedāja. Ticiet man – Grinčs par šādu uzņemšanu būtu uz pakaļas!
