Gēni, hormoni un smadzeņu darbības impulsi. Lūk, kas, izrādās, būvē un regulē cilvēka rīcību, diriģē emocijas un auž noskaņu plīvurus, spriež zinātne, kā vienmēr visam meklēdama savas racionālās atbildes. Bet es mulstu un iekšēji pretojos. Kā neaizsargāts, bet pietiekami drosmīgs kaķēns, kas, no tumšā nezināmā iedzīts stūrī, instinktīvi izlaiž savus asos nadziņus un šņāc. Nu kāpēc visu trauslo, gaisīgo, bet tajā pašā laikā netverami spēcīgo jāskaidro ar miesu un asinīm? Mīlestība – ķīmija; laime – īpašs hormons; zaudējuma sajūta – speciāls gēns. Tā arī vienu dienu paliku sēžam, noklausoties radioziņu, ka pēc saviem aizgājējiem visvairāk skumstot tie, kam smadzenēs kas tur pārlieku aktivizējies. To nomācot, droši vien varētu mierīgi dzīvot tālāk, izdzēšot atmiņas, piedzīvotos priekus un asaras. Nāve ir neatgriezeniska – jādodas tālāk neatskatoties! Nebrīnīšos, ja nākotnē katrs saņems attiecīgu kolbiņu un pudelīšu skaitu. To saturs būs daudz tīrāks un rafinētāks par alkoholu un narkotikām, ļaujot pašā pamatā uzlabot emocionālo dzīvi, jo ne vien darīs iespējamu pēc sava prāta diriģēt sajūtas, bet novērsīs paģiras, «lomkas» un skaudru atgriešanos realitātē. Patiesībā nekur nebūs jāatgriežas, jo arī realitāte būs cita – vienmēr smaidīgi un laimīgi ļautiņi ar zemajās debesīs iespraustām putras karotēm. Kāpēc jāsatraucas? Viss taču ķīmija, miesa un asinis! Dzīvosim vienkārši pareizā gēnu, hormonu un impulsu kombinācijā!Viens no pirmajiem «gēniem», kas šādā sabiedrībā tiks izslēgts, manuprāt, būs alkas pēc cēlā un nezināmā. Neviens vairs nedosies meklēt savu Ziemeļmeitu un cerīgi nelūkosies zvaigznēs. Neprātos par dzīves jēgu. Negribēs. Beidzot būs iegūts sen kārotais miers, bet vai piepildījums?Nezinu, kur mūs ved vēlme ātri visu izdibināt un saņemt mudīgas atbildes. Nedaudz smaidu, uzzinot, ka aizkavējies grandiozais eksperiments imitēt lielo sprādzienu un beidzot saprast, kā radusies pasaule. Ko mainīs šīs zināšanas? Lūdzu, nesteidzieties paziņot man, ka esmu dārzenis – viena liela bioloģija!
