«O, mēs dabūsim pingvīnšokolādītes!» «Mammīt, mums arī būs tas atskaņotājs un digitālais televizors!» kādu vakaru vienā laidā čaloja meitiņa. Pēkšņi apķēru, ka mans bērns nesaprot, ko nozīmē laimēt. Pagrābu, kas pie rokas (šajā gadījumā tikko sašķēpelētas gurķa mizas), un skaidroju – stāv seši rindiņā, visi grib, bet dabū tikai viens. Kāpēc viņš? Nezinu! Nav nekādas loģikas, cik vien saudzīgi skaudri varēdama, klāstīju meitai realitāti. Viņa klusēdama klausās, vērdamās manī savām lielajām acīm, un pēkšņi pārņem sajūta, ka mazajam cilvēciņam esmu nozagusi kripatiņu brīnuma.Nekas, gan pārdzīvos bērniem vien pieejamā «Welcome in reality» (jeb «Sveicināts realitātē») adaptācijas barokamerā, mierinu sevi. Man pamats tā domāt, jo viņdien, lai cik pārliecināti nebūtu izskaidrojusi, ka Ziemassvētkos dāvanas bērniem gādā mammas un tēti, nevis vecītis, meitēns manās rokās sparīgi iegrūda mazajiem pirkstiņiem neveikli izgrieztu, salīmētu un sakrāsotu aploksnīti, strikti piekodinot iemest to pasta kastē. Tagad spēlēju viņas spēli, gan darot zināmu, ka Salavecis gluži visām mazajām meitenēm nevarēs sapirkt dārgās reklāmlelles, jo tā viņš ātri bankrotētu. Lai atvieglotu vecīša smago ekonomisko slogu, meita mierīgu sirdi akceptē lētāku variantu. Par saprātīgu cenu notirgots un pret realitāti iemainīts brīnums! Visi apmierināti.Nē, nav apmierināti! Drīzāk vien nemitīgi mēģinām sadzīvot ar šo ķēpīgo, vēso un šķautnaini aso jēdzienu – fiziskā īstenība –, kur katram taustāmajam sava formula un izskaidrojums, kas nepieļauj vaļības un brīvu interpretāciju. Kā viltīga tirgotāja realitāte par «izdzīvošanas komplektu īstenībā» prasa dārgu samaksu mums, kādreiz no sapņu pilnās bērnu zemes nākušajiem, paģērot atdot ticību brīnumiem. Bet vietā nāk skepse un dziļi gruzdoša nožēla, palēnām atstājot tukšu fantāzijas brīvā lidojuma kontu. Taču bērniem tas vēl gana pilns – naktī atdzīvojas rotaļlietas un iespējams aiztraukties feju pasaulē, pašūpoties uz Mēnes raga un saņemt dāvanu no paša Ziemassvētku vecīša. Pasaule ir tikai laba, bet mēs – mūžīgi. Nu negribu es atdoties Fiziskajam, ja mīlu Neredzamo, tāpēc pēdējais laiks attapties un glābt, kas glābjams, citādi pārvērtīšos par skaistu, bet aukstu sālsstabu. Kaut kur ārā burbuļo silts piepildījuma avots, bet ne rokām taustāmajā un acīm skatāmajā!
