Cilvēks alkst, ilgojas un gaida. Viņam nekad nav gana, nepietiek. Bez šīm īpašībām mēs būtu galīgā «tintē», laiski atzvēlušies šodienas pieticībā un pašapmierinātībā. Alkas virza meklēt un attīstīties.Tomēr aiz šī nemiera invāzijas vairāk saskatu zudušo paradīzi, nevis cenšanos radīt vīziju par gaišo nākotni, uz kuru tiekties. Citādi mēs nejustos tik nolemti un iegrožoti fiziskajā realitātē, ja mistiski nezinātu, ka garā valda brīvība, ka ir vieta, kur nedarbojas laiks, bet lietas notiek krāšņi un pilnīgi. Ka pastāv ideālais!Mirstam, bet gribam dzīvot mūžīgi. No kurienes šī pārliecība, ka tas IR iespējams? Nav taču ne kripatas fizisku pierādījumu pēcnāves valstības eksistencei. Tomēr visi zina. Senās paaudzes šo pārliecību gan lika uz āru redzamāk, ierīkojot saviem aizgājējiem, piemēram, iespaidīgas kapenes piramīdu veidā. Šodienas ļaudis ir krietni pieticīgāki, vien dažviet aprobežojoties ar logu atvēršanu nāves brīdī un spoguļu aizklāšanu bērēs, jo netīk būt apsūdzētiem māņticībā. Pasauli taču valda empīriskais! Tāpat visi zina, ka jābūt taisnībai, kaut taustāmā realitāte rāda, ka «dūrei tik spēks». Vai uz katra stūra esam sabūvējuši tiesas namus un cietumus, lai tikai gandarītu sevī to sajūtu, kura alkst taisnā un pareizā. Tomēr – kur esam ņēmuši lineālus, pēc kuriem mērīt tiesu? Jau pavisam maziņš ķipars spējīgs paziņot, ka nav godīgi, ka brālim ticis vairāk un mamma solījusi, bet neizdarījusi. Augot lielākiem, šo radikālismu gan palēnām zaudējam, jo fiziskais groza lietas citādi. Turklāt arī paši apjaušam, ka nespējam taisni mērīt un svērt, bet kaut kur taču šie svari IR! Un pat viscietākajam cilvēkam grūti šo sajūtu izkasīt.Alkstam arī stabilitātes un kārtības, kaut simtkārt pārbaudījies fakts, ka lietas uz zemes griežas galvu reibinošā kustībā. Tā ir kā pastaiga pa kustīgiem akmeņiem, nezinot, kurā brīdī kāds nobruks un būs mazāk vai vairāk, bet sāpīgs kritiens. Pārmaiņas liek justies draņķīgi. Iedomājies – gadiem esi sēdējis otrās rindas trešajā vietā, bet pēkšņi tur iekārtojies kāds cits! Tāpēc tveramies tradīcijās, ļaujoties ilūzijai, par neieņemamu bastionu. Tomēr sagrūt mēdz arī visstiprākie cietokšņi… IR vieta mieram!
