Apsveicu! Principā par to jau sen skribelēja leģendārie, bet ne vairs populārie «marksi» un «engelsi» – tipa, mēs jūs brīdinājām. Lai arī neviena iekārta muļķiem neko labu nesola, šī vismaz liek strādāt. Un nesūdzieties, tā bija jūsu izvēle – bezkaislīgais kapitālisms, kura dēļ naktssargs sāk aizmirst, kā izskatās viņa veļas mazgātāja. Tagad spītībā ceram, ka ekonomikas atveseļošana ar miljardiem naudiņu sadakterēs šodienas situāciju, kas tomēr būtu jāuztver kā brīdinājums cilvēcei. Te var runāt par ļaunprātīgiem darba devējiem, kuri beidzot var atļauties vismazohistiskākos eksperimentus ar saviem upuriem, kuriem vairs nav kur sprukt vai kurus vergot piespiež apstākļi. Senāk praktizētajām nepilnajām darba nedēļām, kas ļāva paēst vairākām mutēm, kapitālismā nav vietas, jo lieka ķēpa, risks un izdevumi, sak, jādod diedelniekam vismaz sēžamvieta un spuldzīte. Tagad dara vienkārši – algu samazina uz pusi, pārdēvējot to pašu par pusslodzi.Te varētu runāt par neizdevīgajiem kredītu laušanas nosacījumiem, par kuriem tādi muļķi kā es jeb, juridiski glīti izsakoties, labticīgie kredītņēmēji nopietni sāk interesēties, kad jau par vēlu. Vai nezinājām, ka parāds nav brālis, un, ja tāds būtu, tad neliktu tagad atstrādāt pagātnes kļūdas pretēji savai sirdsapziņai, ģimenei un veselībai? It kā zinājām, bet teorija nebija nobriedusi līdz praksei. Teorētiķu savairojies biezs slānis, visi studē mistisko socioloģiju un tagad var to iesālīt. Uz priekšu pirms griešanas lai septiņreiz nomērām smaidīgo aizdevēju, lai nullītes bankas kontā neizrādās par īsu. Kāds novērojis, ka prusaks bez galvas var nodzīvot vairākas nedēļas. Bet ne vairāk. Vienkārši nomirst no bada. Nezaudēsim galvu, jo tā, maigi sakot, var lieti noderēt.Jā, ko tas dod, ka it kā zinām visu ko, bet ne «obligāto literatūru»? Līdzīgi kā pirms nedēļas lieliskajā radio piecniekā, kurā neviens «guru» nezināja «Pazudušā dēla» autoru, lai gan atbildētāju krēslos sēdēja pat vairāki skolotāji.Varētu piebilst vēl to, ka tik traki jau nemaz nav. Viens pazīstamais bērnībā omītei lūdzis stāstīt iemīļoto pasaku par Sibīriju. Mums tā tiešām vēl ir pasaka. Tomēr, ja vienkārši sēdēsim un gaidīsim Finka pareģoto 2023. gadu, kad mūs okupēšot lielais brālis, tad tas arī notiks. Un ne tas vien.
