Sveika! Tu esi tik… – nē, tas nav īstais vārds. Tik majestātiska un cēla. Gribu atzīties mīlestībā – es nevaru bez Tevis dzīvot. Pie Tevis vienmēr jūtos tik droši. Visvairāk mani fascinē Tavs mierīgums – tādu es Tevi pazīstu, nosvērtu, harmonisku, par spīti tam, ka nogremdētās ķīmijas un naftas kuģi Tevi indē. Pretpoli pievelkas, jo par sevi to neteikšu. Zvejnieki gan iebildīs, ka esi redzēta arī trakojoša. Lai! Būsi jau aizmirsusi, kad nāci kā ūdensplūdi pār visu pasauli, kas bija novirzījusies no Kosmosā iedibinātās kārtības. Pateikšu, kādēļ atkal atbraucu pie Tevis – lai, gudrā vārdā, sinhronizētu savas domas ar taviem vienmērīgajiem šņācieniem. Reti jau sanāk. Tāpēc reizēm pat datorā uzlieku tavu balsi, lai, kaijas saucienu ieaijāts, kā mazītiņš smilšu graudiņš iedomu viļņos saplūstu ar lielo Zilo, kas sauc: atbrauc, atļaujies aizmirst tās špickastītes, kurās likteņu straujie pagriezieni samet neizvēlīgos. Piemēram, Tev neinteresē tādi sīkumi, ka šī man ir jau deviņpadsmitā dzīvesvieta. Šie viļņi, kuros Tu mani esi svaidījusi, nesuši rūdījumu. Neviļus nāk prātā viedie teksti par īsto vīra briedumu: «Tad mēs vairs nebūsim mazgadīgi bērni, kas cilvēku viltus spēlē, viņu viltīgās rīcības piekrāpti, tiek šurpu turpu svaidīti, padodamies katram mācības vējam.» Vējiem jāturas pretī kā Tev, jūriņ, jo neatkarīgi no vēja virziena Tu vienmēr izkāp krastā! Kaķis arī krīt tikai uz kājām. Pirms dažām dienām ar vienu kāju iekritu slikti aizvērtā akā. Vai arī šī pasaule krizdama mācēs attapties uz kājām? Tu man liec atminēties par vienu no sazvērestības teorijām – jauno pasaules kārtību, par kuru pirmie atklāti sāka sapņot Bušs, Jānis Pāvils II un turpina sapņot Obama. Kad pasaule būs nokritusi, tā attapsies uz citām kājām, jo nekad nekas vairs nebūs pa vecam. Pat nebrīnītos, ka visu šo jezgu ļoti pārdomāti izmanto tie, kas kārtējoreiz varu sadalījuši jau iepriekš. Un parasti aiz saukļiem par labāku dzīvi slēpjas cilvēka sirdsapziņas brīvības ierobežošana.Pasaule šodien ļoti lepojas ar savu lielo gudrību. Lai gan ir tikai divu veidu zināšanas: pirmās cilvēku maina, no otrajām ne silts, ne auksts. Par pseidozināšanām vispār nerunāsim. Var ticēt vien tam, kam var ticēt. Mani uzjautrina, ka šodien uz jebkura mazākā argumenta pamata ar lielu lepnumu pasludina, ka agrākās zināšanas bijušas kļūdainas. Labi, pēc desmit gadiem redzēsim, kā ir, ja siksna vairs nav autoritāte.
