Aizvadīts Līgo vakars un izdeguši Jāņu ugunskuri. Uguns visā savā krāšņumā ir izrādījusies keramikas kvēlskulptūru apdedzināšanas stundās smilšu skulptūru parkā. Ir pieveikta 16 stundu ložņājošā nejaukā postītāja Rīgas pilī. Un uguns man ir devusi pieredzi un mācību maizes cepšanas rituālā – kad jūnija sākumā saskāros ar rudzu maizes cepšanas māku, kad malkas krāsnī tika ielaists pašas veidotais maizes klaipiņš. Uguns šajos notikumos bijusi noteicēja. Jā, pēdējā laika notikumi ir saistīti ar vienu no stihijām. Ar uguni.Maizes cepšana šodien ir neparasta nodarbe, bet kādreiz tā bija ikdienišķa iztikas gādāšanas sastāvdaļa. Tagad tāds ekskluzīvs notikums – iejaukt, izmīcīt un izcept pašam savu īstu rudzu maizes klaipu, uz kura katrs cepējs atstāj savu zīmi, jo citādi jau nezināsi, kurš no tiem kūpošajiem klaipiem ir tavējais, kas tiek izvilkts no karstās krāsns mutes. Izejot cauri visiem posmiem, sākot no mīklas iejaukšanas, mīcīšanas, klaipu veidošanas, krāsns kuršanas un maizītes cepšanas, nonācu pie vērtīgas atziņas, ka ne jau cilvēks nosaka šos procesus un laiku. Maizes cepšanas brīdī tie ir citi spēki – milti, ūdens, mīkla un uguns. Tu esi tikai viens no dalībniekiem. Tev nākas vērot, paciesties, gaidīt un respektēt.Savukārt, apciemojot savu skolotāju keramiķi Pēteri Martinsonu Uzvaras parkā Smilšu skulptūru festivālā, kur viņš veidoja «Sapņu vārnu patvērumu», guvu apstiprinājumu, ka tieši tāpat kā maizes cepšanas laikā arī keramikas procesos cilvēks ir tikai viens no dalībniekiem. Jo, kā mākslinieks saka, ar mālu ir jārunā, jānojauš, kā tas jūtas, arī ar uguni ir jārunā, jāmēģina to izprast. Un man gribot negribot nācās salīdzināt maizes cepšanu un mākslas darbu apdedzināšanu, kas attieksmes ziņā ir viens un tas pats.Uguns ir ļoti varena un arī neprognozējama, kā tas notika tikko Rīgas pils ugunsnelaimē. Izrādījās, ka tā izgaismoja mums paviršības un neieinteresētības attieksmi nacionālo vērtību glabāšanā. Remontējam turpat, kur glabājam vēsturiskas lietas. Kaut kā pa roku galam, kas ir viens no nu jau pierastiem ikdienas «tikumiem».Tieši šajos Jāņos aizdomājos par to, kāpēc Līgo vakarā tiek kurti ugunskuri. Citaprāt, tas nepieciešams, lai izceptu gaļu, dažs domā, ka tā jākur, jo reizi gadā taču ir iespēja sadedzināt pērnos zarus, bet vēl kāds, kam ir vēlēšanās izprast lietu kārtību, teic, ka esot tā – Līgo vakarā parasti, saulei pazūdot aiz mežu galiem vai jūriņā, ugunskuru iededzina mājas saimnieks, un tam jādeg līdz rīta gaismai, tādējādi it kā atceļot parasto nakts uzvaru pār dienu, lai triumfētu gaisma. ◆
