Tas bija tālais 1984. gads, kad kā mazs skuķis, kurš pāris gadu padomju saimniecības deju kolektīvā apguvis dažādus rakstus un godam izturējis skates, varēju piedalīties savos pirmajos un jāsaka – arī pēdējos – Dziesmu un Deju svētkos.
Tikai nesen vēstures liecībās atradu, ka tie bijuši veltīti Ļeņina 115. dzimšanas dienai. Neko tādu gan neatceros. Tik vien, ka līdzi ņemamo tērpu vidū bija arī zilā skolēnu formas kleita ar sniegbaltu atlasa apkaklīti un priekšautu, jo, kā jau dižā vadoņa «mazbērniem», vajadzēja kaut ko dancāt par laimīgu bērnību un mieru visā pasaulē. Katram laikam savas nodevas. Vēl avoti vēsta, ka šie svētki bijuši vieni no slapjākajiem. Tas nu gan iespiedies manā atmiņā, kā lielajā Rīgas skolā no mēģinājumiem pārradāmies salijuši un kā mazajām roķelēm centāmies paši berzt un žāvēt savas baltās zeķītes. Dīvaini, bet nevaru atcerēties, ka lietus būtu kaut kā bojājis omu. Bijām taču atbraukuši uz lielajiem svētkiem un neesam jau no cukura! Šķendēšanās par mūžam nepiemērotajiem laikapstākļiem – pārāk lielu karstumu, drēgnumu, sausumu, vēju, mitrumu un citām klimata dabīgajām izpausmēm – laikam kā tāda slimība nāk tikai kopā ar iekļūšanu pieaugušo kārtā…Tomēr visdziļāk savās atmiņās esmu ierakstījusi gājienu. Kopā ar labāko draudzeni bijām nokomandētas iet pa priekšu. Katra savā pusē puisim, kurš lepni nesa kolektīva vārdu. Kupli Zemgales bruncīši, baltas blūzes – arī mums bija jābūt lepnām! «Iesim nostieptiem pirkstgaliem,» aši sarunājām, un kādu gabalu tā arī «nolīgojām». Vairāk nebija spēka. Atkal ļāvāmies pierastajam papēdim un nedaudz uzmestajai mugurai, lai ātrā solī tiktu līdz galam. Laikam pietrūka attiecīga treniņa un dzīvesveida.Šo sajūtu vēlreiz noķēru pirms pāris dienām, vērojot jau šo svētku atklāšanas ceremoniju Dziesmu svētku parkā, kad, lepni uz stalti, ūdeņu vidū nāca pāri, demonstrējot dažādu novadu tautas tērpus. Interesanti, ka ārējai kārtai – patiesībā vien meistarīgi sašūtai drānai – pēkšņi ir tik liela ietekme uz cilvēka stāju un zoda līnijas mainību uz augšu. Teju ne tērps, bet kāds maģisks trenažieris, kas raida elektroniskus impulsus, stimulējot pašapziņu un līdz ar to atbilstošu ārējo tēlu. Neskatoties uz to, ka esam mazai tautai raksturīgi bradāti, iekaroti, dalīti, kaisīti un putināti, latvietībā tomēr ir kas tāds, kas spītīgi tiecas uz augšu, lai paziņotu – mēs esam un būsim! Tikai būtu biežāk jāpieslēdzas šai «baterijai». Citādi drānas parastās ir gluži vai piesūcinātas ar neticību savai varēšanai, skaudību un sīkmanību. Un tas nu nekādi muguru netaisno! ◆
