Vērmaņdārzā pašā Rīgas centrā pagājušonedēļ gandrīz viss kā parasti, kā pirms desmit, piecdesmit un cik tur vēl gadiem, kur paša vērojumi vairs nesniedzas – divi pavecāki kungi aizrāvušies ar šaha spēli, apkārt sasēdušie kolēģi, spriežot pēc visa, Latvijas līdz šim dižākā šahista tautības brāļi, aizrautīgi komentē katru nākamo gājienu un tā iespējamās sekas. Ļoti toleranti komentē, jo skaņu līmenis ap rūtotajiem galdiņiem nekādi netraucē uz parka skatuves notiekošajam.
Bet estrādē – Kapelu maratons, jeb, kā vēsta plakāts, «Dziesmu un deju svētku gadatirgus atmosfēru papildina muzikanti no visas Latvijas, iepriecinot gan ar mūsdienīgu skanējumu, gan ar seno tautas instrumentu spēles prasmēm».Uz blakus soliņiem aizrautīgi un smaidīgi klausās visuresošie ar ātrfoto bruņotie japāņu tūristi. Ir jau arī par ko smaidīt, jo uz skatuves esošais kolektīvs, pirms ķerties pie nevīstošajām Rozenštrauha ūdensrozēm, nupat liek vaļā lustīgu un visai pikantu ziņģi par to, kā tur Jancim kaut kas «tā kā neriktīgi karājas».
Skatītāju rindās, izņemot pašu muzicētāju saimei piederīgos, latviešu valodu gan tikpat kā nedzird, tāpēc diez vai daudzi izpratuši skatuves Janča dižķibeles būtību. Toties pilnā mērā izjūt galveno – Latvija tik tiešām ir zeme, kas dzied. Un, ja vēl izdevies (pretējais variants maz ticams) dzirdēt dziedošus cilvēkus vēl kaut kur Rīgas centrā, dažs ar pilnām tiesībām nu var savās mājās palielīties, ka redzējis slavenos Vispārējos latviešu Dziesmu svētkus, kas godam pelnījuši vietu UNESCO Cilvēces mutvārdu un nemateriālā kultūras mantojuma SARAKSTĀ.
Ne jau visi tika līdz Mežaparkam vai «Daugavas» stadionam baudīt svētku viskvalitatīvākās izpausmes. Kaut vai tās pašas biļešu problēmas dēļ. (Kamēr uz koru kariem par baltu velti varēja tikt bez lielām pūlēm.) Pirms noslēguma koncerta, ejot pa galveno aleju, redzēju tik daudz lūdzošu skatienu ar plāksnītēm «pērku 1, 2, 3 biļetes» rokās, kā iepriekš vēl nekad nebija gadījies. Pat tāda latvieša asariņa notecēja – redz, mīlam gan mēs to dziesmu.
Kad visi šķēršļi pārvarēti, tikts iekšpus barjeras un sākas «Dziesmai šodien liela diena», jūtu – SARAKSTĀ vieta tomēr pelnīta. «Dēliņ, piecelies un noņem cepurīti, tūlīt himnu dziedās,» dzirdu kādu māmiņu savai atvasei sakām. Modīgajā diskusijā gan nepiederu pie esošās himnas cildinātājiem, bet jaunās māmiņas iespaidā «Dievs, svētī Latviju!» šoreiz iedarbojas (otrā asariņa), un nu jau esmu pārliecināts – ir, ir mums tai SARAKSTĀ vieta. ◆
