Šovasar uz nedēļu izdevās sajust Augstkalnes auru. Tā atrodas nepilnus 40 kilometrus no Jelgavas un dažus kilometrus no Lietuvas robežas. Mūsu, mākslinieku plenēristu, apmešanās vieta bija skolas internāts, kas atrodas turpat pie Augstkalnes vidusskolas. Tā apdzīvo vēsturisku celtni ar nosaukumu – Mežmuiža, neogotikas stilā 19. gadsimtā celta sarkanu ķieģeļu būve ar skaistu skatu uz dzirnavezeru. Par seno godību liecina nupat restaurāciju piedzīvojusī skolas zāle, kurā katru gadu izlaidumi sākoties ar polonēzi un absolventi dejojot valsi.Minētajā skolas internātā man tika telpa, uz kuras durvju plāksnīte vēstīja, ka es tagad nedēļu dzīvošu 2. klasē. Pie gala sienas, kā jau tas klasēs ir vienmēr, izvietota tāfele. Uz tās kārtīgā rokrakstā ar krītu rakstīts pēdējais mācību gada datums – 31. maijs. Lielākā daļa mēbeļu liecināja par to, ka šeit mācās mazākie augstkalnieši, un krēsli, kas zemāki par ierastajiem, lika sajusties kā sākumskolēnam. Lai iepazītu vietu un tai raksturīgāko, jāienirst apkārtnē. Augstkalnē dzirnavezers darbojas kā magnēts, kas piesaista mākslinieku skatus gan agri no rīta, gan vakarā, kad saulrietā vienas un tās pašas vietas atrodas citās gaismēnās. Tas ir Augstkalnē visainaviskākais, ar vītolu puduriem gar piekrasti un niedru klājieniem tā ielokos.Zīmējot gājēju tiltiņu pie slūžām, iepazinos ar topošo otrklasnieku Ernestu, viņa māsu Patrīciju, mazo brāli Aleksi un sunīti Čārliju, kas ne mirkli neatkāpās no bērniem. Pārrunājot par to, kur mēs esam apmetušies, un sekojot atbildei, ka dzīvoju internāta 2. klasē, mani aizkustināja Ernesta jautājums: «Vai tu tur būsi arī septembrī?» Jā, plenēra laikā starp vietējiem iedzīvotājiem un atbraukušajiem kaut vai uz īsu brīdi veidojas attiecības. Uz papīra top ātrs Ernesta portrets. Apsolu to izlikt plenēra noslēguma izstādē skolas zālē. Kad Ernests apskata uzskicēto portretu, atskan vērtējums: «Es esmu te kā princis!» Tad vienojamies, ka arī māsu vajadzētu uzzīmēt. Kad zīmējums gatavs, izskan nākamais vērtējums: «Viņa ir karaliene!»Pēc sirsnīgas sasmiešanās uz skičpapīra top arī mazā brāļa portrets. Taču, kad tiek izteikts nākamais piedāvājums uzzīmēt arī Čārliju, saku, ka nekas nesanāks, jo sunītis nav pierunājams kaut uz mirkli pozēt māksliniekam. Katru dienu, kad gāju garām bērnu dzīvesvietai, pa gabalu manīju mazās rokas vicināmies sveicienam. Atgriežoties mājās un pārskatot padarīto, mapē, kur rindojas Augstkalnes plenēra darbi, atrodu dāvanu. Tas ir Ernesta zīmējums ar parakstu – Ilona, Tev dāvina Ernests. ◆
