Mēs jau gribējām to nozāģēt. Cik ilgi var tā kaitināt pavasara ziedu baltumā un vasaras sulīgo lapu zaļumā, bet kāri gaidošajiem veselas četras sezonas atmest vien pāris tārpu iegrauztu plūmīšu! Tu taču esi koks, kam pašas serdes viducī ielikta programma nest saldus un sulīgus augļus, nevis apmierināties tikai ar tukšu ziedēšanu!
Tomēr plūme saņēmās. Laikam dzirdēja mūsu draudīgās pārdomas, kas strauji tuvojās lēmuma pieņemšanas brīdim, ziemā pētot cerības neattaisnojošo «augusta karalieni». Varbūt arī līdzēja kārtējā zaru apkope un šogad īpaši pacentās par apputeksnēšanu atbildīgie kukainīši, saldi iegrimdami plūmes ziedu nektārā. Varbūt saule biežāk iespīdēja pareizajā leņķī un vējš īstajā brīdī izdzenāja smagos lietus mākoņus. Varbūt. Taču nu ir tā, ka no sārto augļu pārpilnības vairs nevaram glābties. Tās piepildījušas ne tikai pašu, radu, draugu un kaimiņu vēderus, bet arī kompota un ievārījumu burkas. Pietiks arī komposta kaudzei. Dīvains princips tam mūsu augļu kokam – visu vai neko!
Vērojot šīssezonas dārza lielo «jezgu», neviļus prātā nāk paralēles ar cilvēku pasaulē notiekošo. Saskan teju viss – laika faktors, apstākļi un mērķis. Ne tikai skaisti būt, bet producēt un atstāt citiem paliekošu vērtību. Krāšņā ziedēšana šajā procesā ir tikai tās pievienotā versija! Daudziem gan patiktu, un viņi tā dzīvo, it kā būtu otrādi. Ārējā iztaisīšanās jau vienmēr bijusi modē. Var vien pabrīnīties par dažiem labiem satelītkanāliem, kuru galvenā misija ir izgaismot tikai to, kādā tērpā un kurpēs, ar kādu frizūru un somiņu pie rokas un cik gariem nagiem pasākumā ieradusies Holivudas filmu zvaigzne, estrādes spīdeklis vai vienkārša smalko aprindu dāma. Tā viņi stāv uz sarkanā paklāja, mākslīgi smaidīdami un griezdamies kamerām pievilcīgākajās pozās. Tomēr viņu acīs manāms liels, liels nogurums…
Saprast savas dzīves jēgu un to piepildīt ir viens no sarežģītākajiem cilvēkam uzticētajiem uzdevumiem. Vieglāk ir vienkārši dzīvot nost, nerūpējoties par rītdienu, nekā censties ielūkoties savā dziļākajā «serdē». Taču nelaime tā, ka šāda eksistence producē vien vilšanos un lielu nepadarīta darba sajūtu. Var jau vainot bites, mākoņus un sauli. Tomēr arī dārznieka pacietībai ir sava robeža. Labi, ka viņš mēdz dot otru iespēju. ◆
