«Mums, latviešiem, dzejnieku milzīgs bars,/No tiesas tiem dodam šo vārdu,/Jo viņu dzejās mīt burvīgs gars:/Tās miegu mums dāvina gārdu.» Nu, protams, šīs nemirstīgās rindas pieder gandrīz vienmēr sarkastiskajai Eduarda Veidenbauma spalvai. Pašam gan ilgi neiznāca kuplināt milzīgo latvju dzejnieku baru – tikai nepilns gadsimta ceturksnis tika atvēlēts jauneklim, kura vārsmu krājums nesanāca garš, bet ass un trāpīgs gan, katrā ziņā uz «gārdu miegu» lasītājam autors atstāja maz cerību.
Cik tagad latviešiem dzejnieku, no statistikas diez vai uzzināsim, jo tāda nodarbe pat nav iekļauta profesiju klasifikatorā (rakstnieki gan esot). Tomēr laikam neatrast neviena, kurš savā mūžā nebūtu izlasījis kādu gabaliņu saistītā teksta, bet patikšana vai nepatikšana jau ir gaumes, audzināšanas un izglītības jautājums. Gan lasītāja, gan rakstītāja.
Mūsu pilsētai dzejnieku skaita ziņā paveicies, par ko liecina Jelgavas Latviešu biedrības dzejas kluba «Pieskāriens» ar Rasmas Urtānes entuziasmu un atbalstītāju palīdzību izdotie septiņi dzejas almanahi – pa apjomīgam krājumam ik gadu. Protams, jāņem vērā, ka tajos atbilstoši nosaukumam «Zemgales vācelīte» publicējas visa mūsu vēsturiskā novada dzejiski noskaņotās dvēseles, bet arī jelgavnieku sanāk kupls pulks.
Vai «Zemgales vācelītēs» labi darbojas reiz studētais likums par kvantitātes pāreju kvalitātē, pagrūti teikt. Katrā almanahā gadās gan graudi, gan pelavas, sevišķi pēdējos gados, kad publicitāte kļuvusi atkarīga arī no paša autora finansiālajām iespējām. Nauda ir – būsi dzejnieks, naudas nav – labākajā gadījumā lasītājs. Un šī sakarība diemžēl neattiecas tikai uz «Zemgales vācelīti» vien.
Var gadīties arī kā skolēniem, kuri jau pirms gada centīgi sacerēja dzejoļus konkursā «Es klusēt nevaru», bet uzvarētāji pie kārotās balvas – pašiem savas skolēnu grāmatas – tiks vien piektdien.
Bet ko nu svētku reizē tik daudz par naudu. Ir taču daudz priecīgākas lietas, piemēram, pašas Dzejas dienas, kas šogad arī pie mums, ne tikai galvaspilsētā vai kādā citā pilsētā ar nākotni, norit ar plašu vērienu,
Kas vakar nepaspēja apraudzīt Raiņa bisti tās 60 gadu jubilejā (gods un slava «Pieskārienam», lai cik vecmodīgas arī dažam jaunietim nešķistu šā kluba aktivitātes), šodien var klausīties, kā Driksas ielā dialektos dzejos ne vairs vietējie pašdarbnieki, bet tā saucamie profesionālie dzejnieki. Un pie kuras kategorijas pieskaitīt 1995. gadā dzimušo jelgavnieku Henriku Eliasu Zēgneru, kura pirmo dzejas krājumu «Elementi» nesen klajā laida respektablais apgāds «Mansards»? ◆
