Smejamies – nāve nāk! Un tas nekas, ka balto latvju sievu ar lakatiņu galvā un izkapti pie rokas, kas līdz šim ķekatās laiski grozījusies draiskas kaziņas un omulīga lāča sabiedrībā, izkonkurējuši acis izvalbījuši uzšķērsti zombiji ar strutojoši asiņainām brūcēm. Arī narkomānam ar laiku vajag aizvien stiprāku devu, lai notrulinātie sajūtu kanāli spētu novibrēt kaifā. Galvenais ir sasniegt mērķi, un šoreiz izsmejam nāvi. Nav ko viņai lodāt pa strauji piķa tumsā pārtapušajiem rudens kaktiem, grabināt un plosīt pēdējās lapas un spokaini plivināt miglas vālus dīvainajā mēnessgaismā. Nenobaidīsi!
Lai kā mums, latviešiem, ikdienā nevilktu uz sērīgām dziesmām un pesimisma pilnām domām, ka labi jau nebūs nekad, gadsimtiem cauri par kaulaino un nelabo esam pratuši jokot uz «vella paraušanu». Folkloras mantojuma skapī rindā stājas pasakas, kurās vienkāršais puika ganuzēns vienmēr veikli un asprātīgi uzveic ragaino, kas no purva akačiem atvilcies ar savām naudas kulēm un vilinošajiem piedāvājumiem. Liels, spēcīgs un spalvains, bet vienalga riktīgs pamuļķis – tādu nelabo, no kura kā avota izverd katra ļauna lieta, saskatījuši mūsu senči.
Taču, raugoties uz emocionālajām un arī fiziskajām krāsmatām, kas pārāk bieži palikušas pāri no ugunīgiem dzīves triecieniem, man par piķa melno, kura paspārnē perinās bāli zaļganā nāve, gan radies cits priekšstats. Tas ir viens trakais, kura rokās nonākusi vara dzīt, šaustīt un nogalināt, aiz sevis atstājot postu un izmisumu. Sen jau dancojam zem viņa stabules, un paši vien esam vainīgi. Acīm iekārē gailot, zeltu gabaliņu pa gabaliņam esam vilkuši no ļaunā akačainajām naudas kulēm, pārdodot domas un sirdsapziņu. Tagad tās stāv piesūcinātas ar aizdomām, skaudību, dzīves lepnību un dusmām un formē mūsu soļus. Nav brīnums, ka ar nāvi aplipinātajiem plīst un agri vai vēlu izbeidzas viss, kas nonācis viņu rokās. Nāve atstāj brutāli pārrautus kabeļu galus, un par to smiekli vairs nenāk.
Tomēr šajā pasaules telpā, kas brīžam atgādina piedrazotu vārtrūmi, eksistē arī kas tāds, kam piemīt vara darīt gaišu, dziedēt, glābt un izvilkt cauri kaulainās tvērienam, neļaujot palikt tās ledainajās ķetnās. Mīlestība. Ar to piepildītas domas un darbi iegūst degvielu dzīvai mūžībai, un tad lai tie zombiji tik nāk un mēģina mani biedēt! Pasmiešos, taču ne vairs drudžainā nolemtībā, bet kā tāds, kas smejas pēdējais. ◆
