Kultūras tematikai veltītajās laikraksta lappusēs dižoties, ka sen nav būts nevienas izstādes atklāšanā, noteikti nebūtu prāta darbs. Šo faktu varu atklāt, vien nokaunoties, bet godīgi atzīstu – nu nebija sanācis. Lai mazliet attaisnotos un izliktos par kulturālāku personu, jāteic – šādu pasākumu ignorēšana nenozīmē, ka neesmu bijusi nevienā izstādē.
Minētā atklāšana bija Ivandas Spulles-Meieres (grafika, keramika, stikls) un Jura Zēberga (fotogrāfija) kopizstādei Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā. Likās, ka varētu savai padsmitgadīgajai meitai, kas ir Ivandas audzēkne Dobeles Mākslas skolā, parādīt, kā notiek tādas izstāžu atklāšanas (tā teikt – lai paplašinātu redzesloku, ne tikai iekaltu skolas solā iegūstamās zināšanas). Arī Juri pazīstu jau sen, un šķita interesanti paskatīties, kas mainījies (vai arī nav) viņa daiļradē. Starp citu, biju pārsteigta, cik daudz cilvēku apmeklēja atklāšanu. Ne jau tāpēc, ka uzskatītu – šādi notikumi domāti kādai īpašai tautas daļai, kam piedienētu būt mazskaitlīgai. Vienkārši apmeklētāju bija daudz, un tas, protams, priecē.
Skaidrs viens – ir patiešām vērtīgi bērnus vest uz šādiem pasākumiem. Protams, viņi pāris reizes gadā skolotāju pavadībā dodas uz muzejiem, kā aitiņas izsoļodami cauri sarūpētajai izglītības paplašināšanas ekspozīcijai, un arī tas ir labi, tomēr pabūt tādā atklāšanā ir īpaši un dod iemeslu ar citu interesi paraudzīties muzejā redzamajos darbos.
Redzētais lika mums aizrunāties arī par manu mammu, kas kādreiz absolvēja Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu Ādas apstrādes nodaļā. Varbūt tas kādreiz arī bija stāstīts, ka viņa mācījās pie viena no latviešu akvareļglezniecības stūrakmeņiem – Kārļa Sūniņa. Lai gan šai izstādei nebija ar to tiešas saistības, jebkuram pastāstītajam faktam un informācijai tādā mākslinieku kompānijā bija cits skanējums un vērtība. Tas lika aizdomāties, cik ļoti savā izglītības programmā esam ieciklējušies uz skolu kā primāro mācīšanās vietu. Galu galā gadu desmitiem tā ir bijis – bērni mācās, sēžot skolas solā. Mēs taču ikviens vēlamies, lai mūsu bērni augtu inteliģenti, ar plašu zināšanu loku, un to bagātina ne tikai skolas mācībās iegūtais. Atcerējos draudzenes stāstīto par dabas muzeju Beļģijā un arī pašu pieredzēto ceļojumos – tur pavisam parastās darbadienās bērni ar pierakstu blociņiem burtiski kā mušas spindz muzejā. Turpat kādā zālē satupstas zemē ap skolotāju, izrunā aktuālo mācību vielu un apēd līdzpaņemtās maizītes. Kaut vai augu uzbūvi taču daudz vieglāk mācīties, ja var aplūkot interesantus eksponātus. ◆
