Jau gadus piecpadsmit man daļēji nepatīk Ziemassvētku gaidīšanas laiks. Nevis tādēļ, ka nepatiktu svinēt un vērot, kā visi pošas svētkiem, gādā eglītes un kopā ar ģimeni tās mājās izrotā. Tas viss arī man patīk, jo ir iespēja kaut uz mirkli aizmirst ikdienas stresaino skriešanu pakaļ laikam, galvassāpes par ikdienas problēmu risināšanu. Taču tas, kas man gandē svētku noskaņu, ir vājprātīgā komercializācija. Brīžiem rodas sajūta, ka tieši Ziemassvētkos veikalnieki izgāž plauktos visas tās mantas, kuras ikdienā nav iespējams pārdot. Cits jautājums – dāvanas mēs uztveram kā pienākumu un pakļaujamies veikalnieku trikiem vai tomēr sarūpējam ko īpašu saviem mīļajiem.
Tomēr šajā laikā bijusi iespēja piedzīvot arī ko īpaši sirsnīgu un patiesu – uz dažāda izmēra lapām paustas bērnu domas un izjūtas, kas ir Ziemassvētki. Runa ir par «Ziņu» konkursu, kurā piedalījās teju divi simti bērnu no diviem līdz pat 17 gadiem. Pārņem fantastiskas emocijas, skatot šos zīmējumus, kuros nav ne miņas no komercijas. Visiem cauri vijas bērnu fantāzijas, kāds viņu izpratnē ir šis laiks, kad mājās ienāk krāsainas gaismiņas, kad sāk smaržot pēc tikko ceptām piparkūkām. Bērnam ir tā laime un drosme būt patiesam savās emocijās un rīcībā. Pat par spīti tam, ka sabiedrība jau no mazām dienām cenšas bīdīt rāmjos, kurus visgudri dēvē par ētiku, uzvedības normām, bet tagad vēl absurdāk – par tikumību. Parādiet man kaut vienu netikumīgu bērnu! Netikumību viņi iemācās dzīves skolā no vecākajiem sabiedrības locekļiem. Bērnībā viņi ir tīri dvēselē, un patiesi attieksmē. Turklāt, darot kaut ko, viņi to nedara iespējamā materiālā ieguvuma dēļ. Par to pārliecinājos, kad pirmajai no trim «Ziņu» konkursa uzvarētājām – Katrīnai – aizvedu solīto balvu. Bērns bija samulsis, ka saņem ko pretī par savu darbiņu. Taču prieks bija patiess un abpusējs. Tāds, manuprāt, ir īstais Ziemassvētku stāsts – darīt labu, negaidot neko pretī. ◆
