Ir tāda vieta starp Ventspili un Liepāju – Užava. Vietas nosaukumu visplašāk tautās iznesis Užavas alus, kas šeit tiek darīts jau 20 gadu, bet man Užavas vārds vienmēr paliks prātā kā brīnums un pārsteigums ar grandiozu jūru pie Užavas bākas. Var jau būt, ka tajā brīdī, kad pie tās nonācu, bija īstie vēji, īstie viļņi un laika apstākļi, jo man tagad ir sajūta, ka esmu bijusi pie okeāna. Nieka 185 kilometru attālumā no mājām. Starp milzīgajiem betona bluķiem, kas nosedz kāpas pakāji, lai jūra nenodarītu pāri bākas kāpas pamatnei, jūra ņemas slīpēt akmens oļus. Tie grabēdami putās grūstās viens gar otru, uz priekšu un atpakaļ, kļūstot par perfektu oli. Starp miljons objektiem izvēlējos vienu – precīzu olas formas laukakmens oli, kas tagad guļ traukā man uz galda. Lieldienās tas varētu iejukt starp nokrāsotajām olām un vinnēt olu kaujās pilnīgi visus pretiniekus.
Atgriežoties pie neatlaidīgajiem jūras tēlniecības darbiem, jāmin Užavas bāka, kas uz to visu noraugās no 44 metru augstuma. Stāvas kāpas galā baltā celtne esot viena no skaistākajām bākām Latvijā, būvēta 1879. gadā. Pieredzējusi karus un vētras, divreiz atjaunota, tā vēro pludmali pie savām kājām un pārrauga jūru. Jūras un akmens duna bija tik iespaidīga, ka iešana vējā gar krastu nebija vienkārša, bet tur noteikti jāatgriežas mierīgos laika apstākļos pastaigai pa oļu tuksnesi gar pelēkajām kāpām.
Tas par skaistumu kādu gabaliņu no mājām, bet tepat norit citiem nemanāma rosība un ideju kaldināšana pieteikuma sagatavošanai, lai Jelgava varētu pretendēt uz Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu 2027. gadā. Izskanot ziņai, ka Jelgava konkurēs ar astoņām citām – Cēsīm, Kuldīgu, Daugavpili, Liepāju, Jūrmalu un vēl dažām pilsētām –, šķita, tas ir riskants un varbūt pat bezcerīgs gājiens. Taču, arvien vairāk un biežāk tiekoties virtuāli ar radošajiem prātiem, rodas apziņa, ka tas var arī izdoties.
Kā vienu no neformālas vides vietu kultūras izpausmēm min vecā Pārlielupes cietuma teritoriju, kas pakāpeniski pārvērtusies par krūmu un sīku koku aizaugušu vietu. Ieslodzīto kameru ēkas vairs nav, ir cietuma administrācijas būve bēdīgā stāvoklī un ēka, kurā nojaušama ēdnīcas un sporta zāles atrašanās. Ir augsts betona žogs, kas to visu sargā no pārējās pilsētas. Vieta, kas gaida savu pārvērtību. Staigājot pa pamesto ēku izdemolētajiem gaiteņiem, uzmanību piesaista uzraksts pie kādām tumši brūni krāsotām durvīm. Uz koka pamatnes glītā rokrakstā iegrebts vārds GLABĀTUVE. Vārds ar lielu ietilpību varbūt jaunam sākumam.
