Stārķi ligzdās, Lieldienas nosvinētas, agri rītu putnu treļļi dārzā.
Gaisma dāsna līdz vēlam vakaram, un diena pēc pulksteņu pagriešanas pavisam noteikti ir iedevusi cilvēkiem laiku baudīt pēcpusdienas un vakara stundu gaismēnu gleznaino simfoniju pavasara ainavā.
Sarosījušies diētas speciālisti un slaidās līnijas gribētāji, kas cer, ka, nometot ziemas jakas, mūsu augumu aprises pielīdzināsies žurnālu vāku dīvu valdzinošajam skatam.
Skaistums dabā un skaistums cilvēkā, veselība iekšā un slimība ārā, ko pirms īsa laika skaitījām, pūpolu rīksti vicinādami!
Latviešu kalendārā aprīlis ir sulu mēnesis. Neviens vairs nav jāpārliecina par bērzu sulu dziedniecisko un attīrošo ietekmi uz organismu. Tāpat par to, ka pavasara diētas saraksta augšgalā ir šis spirdzinošais dzēriens, kas vismaz uz laiku varētu izkonkurēt sulu tetrapakas ar kārdinošo apelsīnu, ananasu, banānu attēliem.
Bērzu sulas tēls ir pavisam citas pasaules, varētu teikt, vides liecinieks – draudzība starp cilvēku un dabu ir noslēgta, kad bērzs kā donors dalās spēkā ar no ziemas un pandēmijas mazliet pagurušajiem ziemciešiem, latviešiem.
Interesanti, kā Jānis Jaunsudrabiņš bērnības atmiņās “Baltajā grāmatā” apraksta bērzu sulas iegūšanu: “… vectēvs, galvu atkāris, novēroja, kurš bērzs āriskāks, jo tādiem, pēc viņa domām, bija saldākas sulas. Viņš ieurba dienvidu pusē. Svārpsts bij ass. Mīksti gurkšēdami, skrūvējās laukā dzeltenīgi, slapji skaidu ritulīši. Es tos ķēru un laizīju. “Tīrais cukurs!” Tad vectēvs, diezgan urbis, izrāva svārpstu līdz ar visu smalko skaidu puļķi, tad steidzīgās, baltās pilītes lēkāja pa kreveļaino mizu lejup. Tai brīdī man likās, ka tās ir bērza asinis un ka bēram sāp tik dziļa rēta.”
Tepat dzirdam arī Aleksandra Čaka balsi, kas aicina pavasara gaismā, kas plūst kā strauts un skalo kāju pēdas (“Zaļš mētelis ir pasaulei”). Dzejniekam šogad svinam 120 gadu jubileju. Reiz ikoniskajās rindās “Pilsētiņa maza, maza,/ Viņas simbols balta kaza” viņš mūsu Jelgavu pielīdzinājis mīļai un mietpilsoniskā omulībā virmojošai pasaulei. Te vieta ir gan dārza lapenei, gan puķu podam logā, un, vienmēr atbraucot uz šo pilsētu, steidzam saritināties saulē laiski kā runcis.
Arī man pēc garās ziemas gribas pastaigāt pa Jelgavas muzeja zālēm un ieelpot vēstures un mākslas smaržas, papriecāties par pa veloceliņiem skrienošajiem braucējiem, skrituļotājiem, suņu staidzinātājiem un pavisam noteikti uzēst gardu kūku kādā no kafejnīcām. Un piedzert klāt bērzu sulu! Soli pa solim atgriezties tajā pasaulē, kas veselīgā harmonijā staro, un ticēt, ka drīz atkal staros.
Pretskats
00:00
08.04.2021
38