Tuvojas pilsētas svētki. Šogad citādi: bez lieliem koncertuzvedumiem, gājiena un masveida kultūras, mākslas un sporta aktivitātēm. Ko nozīmē svinēt pilsētas svētkus dažādu pulcēšanās ierobežojumu laikā? Kas vispār rada mūsos svētku sajūtu un piederību savai pilsētai? Par šiem jautājumiem aizdomājos, skatoties uz pilsētas svētku afišām.
Lai svinētu svētkus, tiem ir jāgatavojas. Es redzu, kā pilsēta tiek saposta svētkiem – zied brīnišķīgas tulpes, plīvo pilsētas karogi, izvietoti lielformāta fotografēšanās rāmji. Pasta salā un pilsētas parkos ik pa laikam ieskanas tautas dziesmu un deju motīvi, jo notiek koru, deju un teātra kolektīvu āra mēģinājumi.
Svētku afišā patiešām var redzēt, ka kāds ir domājis, kā iepriecināt jelgavniekus. Tos, kuri dzīvo, mācās, studē, strādā, atpūšas Jelgavā. Man patīk Jelgava. Vai tāpēc, ka esmu te dzimusi, augusi, mācījusies? Domāju, ka patikšana un piederība kādai vietai, kopienai, sabiedrībai saistīta ar darbošanos. Jūtos iederīga, ja varu izpausties. Mana darbošanās ir kādam vajadzīga.
Jo vairāk cilvēku iesaistīti svētku gatavošanas procesā, jo vairāk prieka būs tos svinēt, jo būs gandarījums par paveikto. Tā pamazām veidojas piederības sajūta. No kopā būšanas un radīšanas prieka.
Līdzko atļāva organizēt nodarbības ārā, mēs ar skolas teātra pulciņa dalībniekiem arī nolēmām mēģināt ārā. Ziemas mēnešos jaunieši “pārrakstīja Raini” – iedvesmojoties no dižgara “Uguns un nakts”, tapa luga par teātra radīšanas procesu. Visvairāk šajā kopā radīšanas procesā mani fascinēja jauniešu izvēle lasīt un studēt Raini. Tas patiešām rada gandarījumu, ka jauniešiem lugā paustās idejas ir aktuālas. Spīdola saka vārdus: “Mainies uz augšu!” Bet ko tas nozīmē?
Mēs noteikti esam mainījušies. Esam pielāgojušies pandēmijas situācijai, meklējuši dažādas iespējas, kā strādāt, mācīties, izpaust savu radošo garu un uzturēt savu ķermeni dzīvu. Tas tiešām ir grūti – mainīties uz augšu. Ir kaut kas jālauž sevī, jāspēj mainīties augstākas idejas un piederības vārdā.
Mēs, jelgavnieki, esam aicināti izteikt savu piederību pilsētai. Katrs pēc savām spējām, iespējām, talantiem. Arī pandēmijas laikā, arī visvisādu ierobežojumu laikā. Fiziski mēs varam būt ierobežoti, bet mūsu idejas, gara lidojums ir neierobežoti!
