Šoreiz par braucienu uz malu un to, kā viena pilsēta sadzīvo ar savu izveidoto zīmolu.
Vai esat mēģinājuši noformulēt sajūtas, braucot uz Alūksni? Brauc un brauc, brauc un brauc, līdz sasniedz pilsētu kaut kur Latvijas malā. Esot Alūksnē, nekas neliecina, ka esam visaugstākajā Latvijas pilsētā. Tai ir līderes tituls – 217 metru virs jūras līmeņa. Pakalni un ielejas, ezers ar četrām kokiem apaugušām salām, stāvi, lielu koku ieskauti ezera krasti un skaistas vēsturiskas celtnes. Alūksnē ātrāk sāk snigt pirmie sniegi un vēlāk ziedēt ceriņi. Un Alūksnē ir vieni no lielākajiem kapiem Latvijā – gandrīz 15 hektāru platībā. Tā nemaz neatrodas malā, ja runa ir par kapusvētku tradīcijām. Tas tiešām ir pētniecības vērts, jo katrs pretimnācējs dienu pirms tradicionālajiem kapusvētkiem, kad esmu augstākajā Latvijas pilsētā, nāk ar ziedu pušķiem, kapu vainadziņiem un grābeklīti. Un tie nav tikai vietējie, šajā laikā sabrauc no malu malām, kas ir piederīgi šai vietai un pilsētai.
Alūksne nesen tika pie lieliskas grafiskās identitātes, un redzams, ka pilsēta to māk arī izmantot. Pirmais, ko redz iebraucot, ir tās nosaukums – grafiskā zīme, kurā parādās tās esošais un senais nosaukums – Alūksne/Oluksna. Pilsētas tagadne ar pagātnes vietvārdu.
Lai piekļūtu tuvāk pilsētas būtībai, jāmeklē dziļi. Tas ir ļoti sarežģīts uzdevums – atrast katras vietas unikalitāti un, kad tas izdevies, pēc tam ar to lepoties un ar prieku stāstīt citiem. Un īpašais jāmeklē ne tikai apkārtnē, kur ezers un pilsdrupas, bet daudz smalkākos slāņos. Šajā gadījumā tas izdevies īpatnējā, tikai šai vietai raksturīgajā dialektā. Alūksne cēlusies purvainā vietā, un to dēvējuši par Oluksnu. Par Oluksnu saukts meža strauts. Un Alūksne ir Oluksna.
Zīmola grafiskajā risinājumā pilsētas tagadējais nosaukums Alūksne it kā atspoguļojas ezera ūdenī un izgaismojas vārds Oluksna. Tas ir viens un tas pats, tikai dažādi skan un nedaudz atšķiras vizuāli. Turpinot šķetināt Alūksnes zīmola detaļas, balstoties uz īpatnējo, unikālo valodas krātuvi, ir radušies arī asprātīgi suvenīri. Piemēram, smaidu raisošs auduma maisiņš ar uzdruku augšējā malā – augša, bet apakšējā malā – apuška.
Neatņemama sastāvdaļa Alūksnē ir arī mazais bānītis, kas kursē divas reizes dienā uz Gulbeni un atpakaļ, un kādu brīdi līdz atiešanai to var redzēt stāvam pie Alūksnes stacijas ekspozīcijas ēkas. Tas ir kā rituāls – lokomotīve nosvilpj, lēni sāk kustēt četri mazi vagoni prom braucienā no Alūksnes/Oluksnas, prom no malas uz vidieni, līdz pēdējais vagoniņš pazūd skatienam.
