Zemeņu burciņa, blakus upeņu un jāņogu burciņa, tomāti želejā un marinēti gurķi. Āboli šogad sīki, bet vienalga, savārot ievārījumā jeb, tautā sakot, zaptē, lieliski noder gardēžiem, kas saldumu pasaulē pieņem ievārījumu. Dārzi dāsni mūs mielo, uztur ar savu ražu, lai ziemā, kad augļu koki un ogu krūmi mierīgi atpūtīsies, mēs, atverot ievārījuma burciņu, saņemam to īpašo, “ieziemoto” vasaru, kas dzīvo pašu rokām sagatavotā dārza ražas pūrā.
Mums Jelgavas internātskolā bija pagrabs (60.–70. gadi), kas bija mākslīgi uzbērts paugurs. To arī tagad var redzēt, braucot garām skolas internāta ēkai. Kalna vēderā bija izbūvētas mazas pagraba sadaļas 12 skolotāju mājas dzīvokļiem. Tur mani vecāki rudeņos salika vecmammas Pogu lauku dārza veltes – kartupeļu maisus, ievārījumus. Katram skolotāju mājas dzīvokļu nodalījumam bija sava atslēdziņa, ko saucām “pumpja atslēga”. Parasti ziemā svētdienās no rītiem mamma mani ar māsu sūtīja uz pagrabu pēc kādas puslitra ievārījuma vai trīslitru marinētu gurķu burkas.
Bet ziemā pagrabs nebija nemaz sakņupis milzis, kas glabā savā vēderā burciņas ar kārumiem, ziemā pagrabs pārtapa par lokālo Gaiziņu, jo internātskolas bērni tur laidās lejā ar ragaviņām. Tas bija mans pirmais kalns, kurā rāpos, kāpu, līdu un lejā šļūcu. Slapjās bikses žāvēju kurinātavā pie “kačigarkas” Veltiņas.
Bet prieku… katrā burciņā mēs sabērām bērnības prieku, lai pietiek visām vasarām un visiem kalniem, kurus veiksim dzīvē – gan tieši, gan pārnestā nozīmē. Zemeņu burciņa līdzi uz studiju gaitām Rīgā, īrētā dzīvoklī krusttēvs no Piebalgas atved kartupeļu maisu, ar to būs jāiztiek mācību gadā, lai studētu.
Kas zina, kurš mums, Jelgavas internātskolas bērniem, samācīja, ka jāierok kapsula nākamajām paaudzēm. Mūsu kapsula bija karameļu konfekšu “Putna piens” skārda kārba, dažas naudiņas un gara vēstule, ka mēs ticam kosmosam, jo Gagarins to jau sasniedzis.
Gatavoties, gatavoties, kā olimpiskam, tā personiskam startam septembrī, jo skola gaida ar atvērtu zināšanu lauku, kur katrs skolēns ir jaunais Einšteins, Gagarins vai Īlons Masks.
Tikko sanāca saruna ar brīnišķīgu cilvēku Jelgavā, viņš man stāstīja, ka skolas gados sapņoja būt Gagarins un lidot kosmosā! Es pakautrējos teikt savu sapni, bet atcerējos sevi slēdzam vaļā pagraba durvis un nodalījumu, kur plauktos sēdēja ievārījumi ar gatavību noderēt.
Gatavojamies, gatavojies jaunam mācību gadam – to skubina augusts, bet neaizmirstam atstāt vietu plauktos sēņu ražai. Tā vēl tik nāks!
