Tīdamies pelēkos augusta lietus mākoņos un zaglīgajos saules staros, koši oranžsarkani briest pīlādži, klusi, bet uzstājīgi vēstot par nākošajām pārmaiņām. Atkal viena sezona būs pagājusi, dodot vietu mūžīgi jaunajai. Mūsmājās tas nozīmēs augstāku izglītības pakāpi bērniem. Aizvien jaušamāk viņi izpleš savus lidot gatavos spārnus, atstājot vecākus tukšā ligzdā.
Psiholoģiski šis laiks parasti asociējas ar krīzi, kad atvases gatavas pašas demonstrēt savu zaļo varēšanu, vairs tik ļoti vai nemaz nebalstoties pamatkoku spēkā. Daudzi vecie koki, māmiņas un tēti, to mēdz uztvert gana sāpīgi – kā gan tu tā?! Kāpēc tu raujies prom? Kāpēc vairs neatskaities? Neprasi atļauju, bet tikai spuraini paziņo savus plānus un lietišķi saskaņo tos? Un tas tikai labākajā gadījumā. Sliktākajā – atvase vienkārši ir prom, atstājot daudz jautājuma, izsaukuma un sāpīgas daudzpunktes.
Man šis laiks gan vienmēr ir šķitis kā dzīves eksāmens. Nevis, lai pārmestu, ka bērns vairs nedara “pa manai modei”, un censtos apkarot katru jaunās atvases vēlmi pārbaudīt robežas, bet vērotu sevi. Ne jau pēkšņa un nepazīstama alternatīva uzzēlusi spurainajā pusaudzī. Bet gabaliņu pa gabalam viņā lipinājusies attieksme, rīcība un dzīves uztvere, kas gūta tieši no mājās piedzīvotā. Vai tur bijis daudz autoritāra trokšņa vai noliedzošas klusēšanas? Pārspīlētas cerības? Neadekvātas prasības? Sajūtas, ka atvase manā azotē ir uz ļoti ilgu palikšanu, ignorējot košos pīlādžus augusta vidū? Tad vārdi vidusskolas izlaidumā, ka nu jums, jaunieši, sākas sava dzīve, tiešām skan kā no nepieņemamas realitātes. Kāda sava dzīve? Kurš te joprojām maksā visus rēķinus?!
Protams, doma, ka lielajam bērnam tiešām jāiet pašam savā dzīvē, liek nodrebēt, kā nu būs?! Nemitīgā atbildība un savas atvases lietu kārtošana likusi piemirst to brīdi, kad tu pats biji gatavs izplest spārnus, lai laistos lielajā dzīvē. Atceroties – tā bija diezgan pārliecinoša sajūta, ka izdosies. Gandrīz kā “jūra līdz ceļiem”. Sajūtas, ka izsīkuši spēki, jau “smeļas mutē” un “viss ir līdz kaklam”, nāca nedaudz vēlāk kausējot un rūdot.
Tāpēc – lai ticam un zinām, ka mūsu bērniem izdosies! Viņos ir pietiekams spēks un dabīgs adrenalīns dzīties uz priekšu un uzvarēt! Kā asniem, laužoties cauri zemes blīvajam smagumam. Bet mums arī tukšajā ligzdā var būt omulīgi un silti. Paši vien savu vidi un dzīvi veidojam.
