Skaistā vasara tuvojas beigām, dienas paliek rudenīgākas. Skolotājiem jaunais darba gads sākas septembrī. Nu jau laikam vairs nebrīnīsimies, ja kādas stundas būs jāmāca neklātienē. Kļūstam arvien pacietīgāki, gatavi dažādiem scenārijiem. Lai gan daudzi no mums ir vakcinējušies, grūti paredzēt, kā vīrusa izplatība ietekmēs jauno mācību gadu.
Nesen internetā lasīju, ka Vjetnamā, pilsētā Saigonā, iedzīvotājiem izsludināts divu nedēļu režīms, kura laikā nedrīkstēs iziet pat uz veikalu, – tātad pilnīga mājsēde. Pie mums joprojām cilvēki neapmierināti ar dažiem brīvības ierobežojumiem. Var jau būt, ka pēc pāris gadiem šīs pandēmijas kaislības tiks aizmirstas, bet šobrīd, lasot komentārus sociālajos tīklos, šķiet, ka cilvēki sit cits citu ar vārdiem.
Un ne jau tikai vīruss un vakcīnas ir strīdēšanās iemesli, dažs labs mākslas darbs arī var satracināt sabiedrību. Šoreiz runa par mākslinieka Kristiāna Brektes idejas attēlojumu mājas sienas gleznojumā. Tēma risināta kā veltījums Džemmas Skulmes daiļradei – māksliniece mūža nogalē savās gleznās iedvesmojās no bērnības zīmējumiem. Šo stilu savā darbā izmantojis K.Brekte, satraucot klasiskās mākslas cienītājus. Klausījos interviju, kurā mākslinieks skaidroja – ar Dž.Skulmi (viņas pēdējos dzīves gados) ir paguvis sadraudzēties, pēc viņa domām, šis darbs tiktu akceptēts. Sienu rotā ne tikai grafisks zīmējums, bet arī mākslinieces citāts: “Mēs visi esam sliekas, kurām jāirdina zeme.” Tie, kuri pamanīja internetā dažu lietotāju profilu rotājošo noformējumu “Es esmu slieka”, zinās, ka to izmantoja K.Brektes aizstāvji.
Pagaidām nav skaidrs, kā viss beigsies, jo uzvirmojušas pat domas – siena būtu jāaizkrāso. Mākslas vēsturē pa laikam rodas skandalozi darbi. Lai gan kopš renesanses perioda pagājuši vairāki gadsimti, arī Mikelandželo radītā Dāvida skulptūra var satraukt kādu, kurš nav pieradis pie kaila cilvēka attēlojuma.
Pārdzīvojumi dzīvē mūs sagaida ik uz soļa. Meklējot vērtīgas atziņas, kā labāk pārvarēt krīzes, šovasar izlasīju Jura Rubeņa jaunāko grāmatu “Starp divām bezgalībām”. Cienot J.Rubeni kā spilgtu un neparastu personību Latvijas kultūrā, ļoti priecājos gan par viņam piešķirto pirmo Valstiskuma balvu, gan par iedvesmojošo pateicības runu šajā skaistajā pasākumā.
