Vai esat redzējuši nu jau leģendām apvīto murāli – veltījumu gleznotājai Džemmai Skulmei Rīgā uz skolas brandmūra Akas ielā 10? Man izdevās pašā sabiedrības strīda karstumā pilnīgi neplānoti un nejauši to ieraudzīt, pārvietojoties pa Tērbatas ielu. Braucu mašīnā kā blakussēdētāja šoferītim, tāpēc varēju baudīt Rīgas skatus. Skaistas debesis, pēcpusdienas siltā saules nokrāsa uz galvaspilsētas māju fasādēm, un, pagriežot galvu pa labi un paceļot acis augšup, manam skatienam parādījās pret zilajām debesīm liels balts laukums ar grafiskām melnām līnijām un nelieliem sarkaniem akcentiem. Tikai pēc mirkļa sapratu – tas taču bija tas, par ko pašlaik sabiedrībā “cepas”.
Kad man jautā, ko es par šo lietu domāju, stāstu savu pirmo nevainīgo iespaidu par vizuālo kontaktu ar murāli. Paskaidrošu – es skatījos uz pilsētu kā tūriste, kas vienkārši vēro pilsētu. Pieņemsim, ka es neko nezinu par Brekti (murāļa skices autors), ne Džemmu Skulmi (murāļa grafikā izmantotas viņas skices), man arī nav ne mazākās nojausmas, kas dzīvo mājā, kuru rotā skandāliem apvītais sienas gleznojums. Es biju atvērta skatīties uz pilsētvidi un mākslas izpausmei uz sienas bez pretenzijām. Man patika tas, ko ieraudzīju kontekstā ar pilsētu, patika balti melnā grafiskā estētika. Drosmīgs piegājiens.
Piekrītu mākslas zinātniecei Ingrīdai Burānei, ka notiekošais ap minēto vides mākslas darbu apliecina, ka dzīvojam mākslas jautājumos neizglītotā sabiedrībā. “Demokrātiskā valstī un izglītotā sabiedrībā cenzūra neeksistē. Līdz ar to es zemtekstā pasaku, ka mēs nedzīvojam demokrātiskā valstī, ne šajā valstī ir pārsvarā izglītota sabiedrība mākslas jautājumos.”
Sarunā ar kādu paziņu ieklausījos viņa novērojumā – viņaprāt, uz brandmūra bija jāparādās lielākās sabiedrības daļas pieņemamākai formai un saturam. Šo saprotot tikai tā sabiedrības daļa, kas ir “iekšā” mākslas pasaulē un kam ir zināms treniņš šajā jomā. Zināmā mērā viņam taisnība, jo sabiedrībā vides māksla pārsvarā ir dekoratīva. Taču šī ažiotāža ap vienu apgleznotu sienu pierāda, ka vēl labs ceļa gabals ejams laikmetīgās mākslas izpratnes virzienā.
Jāteic, ka murālim nav paveicies – neveiksmīgi ir tas, ka siena, uz kuras radies aprunātais murālis, ir skolas sastāvdaļa. Lai gan, ja tas parādītos uz citas ēkas, tāpat būtu iebildumi. Projekta virzītāji nav pacentušies informēt ēkas apdzīvotājus par to, kas būs uz nama ārsienas, un dialogs vienai pusei ar otru ir gana agresīvs, jo pašreiz dzīvojam nervozā pasaulē.
