Dārzā, tāpat kā daudzdzīvokļu mājā, ir stāvi, pagrabs, bēniņi, un māja, kurā dzīvoju, nav tikai celta un mūrēta, tai ir savi spēka punkti un drošinātāji.
Mājas dārza daudzstāvu nama iemītnieki ir uzskaitāmi desmitos, sākot ar kurmīti, pagraba saimnieku, ezīti, kas zina savu taku uz kompostkaudzi un vietu, kur ierušināties ziemas guļai, turpat, kur vīngliemeži rod mieru, lai pārlaistu auksto laiku. Dārzā puķes dzīvo savu pirmā stāva un saulainas lodžijas ekskluzīvu dzīvi, ābeles, ķirsis dāvā savas dāsnās balvas, pīlādži vēl paspēj pabarot pārlidojumu putnus. Abas staltās liepas dižojas augumā, un viņu galotnes sacenšas ar lielmāti egli, kura ir mūsmāju putnu paradīze īpaši ziemā, kad čiekuri meža sīļiem maltīte, bet Dievs ar balto sniegu glezno egles zaros ziemas noskaņas. Apsnigusī egle kā pilnība, harmonija un miers, ne tikai Ziemassvētku laikā, kā ikona, kā Dievmāte baltā plīvurā viņa mājas pagalmā svētī cilvēku, kas viņu uzlūko.
Rudens ziedu parādē pēdējais iemaršē miķelītis spilgti violetos svārkos, gatavs no salnas saņemt sirmumu un stalti stāvēt sardzē līdz Lāčplēša dienai un 18. novembrim, kad sētā savu dziesmu izdzied Latvijas karogs.
Bet ir vēl kāda būtne, kas pārrauga gan māju, gan dārzu no jumta kores. Tas ir vējarādītājs, maza bultiņa, kā kuģa bura viņa aste un augšā vēja virzieni “S, W, N, E”. Kad ar vīru cēlām māju, mēs sapņojām, ka mums būs vējarādītājs, kurš dzīvi grozīsies vēju ballēs un ar savu snīpīti rādīs, no kurienes atnācis vējš. Vējrādīti iegādājām kādā pieokeāna vējrāžu veikalā un pārvedām mājās.
Rītā uz vējrādīti atspīd austošās saulītes stari, un vakara saulrietā tas dažkārt uzmirdz saulē – kā strēlnieks viņš savu dienas gaitu, savu sardzi beidzis.
Neesam ne jūrnieki, ne zvejnieki, kam vēju valoda un zināšanas par vējiem ir drošs pamats, lai dotos jūrā. Neesam lidotāji, kuriem, lidmašīnai paceļoties un nolaižoties, svarīgi zināt vēja virzienu un vai tas nebūs pārāk brāzmains.
Vēja rādītāju varam tēlaini iedomāties kā savas dienas prioritāšu, savas dienas veicamo un neveicamo darbu izvēles vadītāju. Vai tas, ko šodien daru, saskan ar apkārt notiekošo, vai tas, kā šodien eju dienas gaitās, ir saskanīgs ar pasauli apkārt.
Mājsēde ir sava veida “vētras situācija”, kad vējrādis griežas kā vilciņš un nerāda virzienu, kur doties, bet aicina atrast motivāciju šajās nedēļās būt savā mājā, dārzā un savu nākotnes darbu plānošanā. “Būsim drošībā,” saka mums vējrādis.
