Es domāju par Latviju. Ne jau tādēļ, ka Lāčplēša diena, bet šodien tieši tāpēc. Es domāju par Latviju visu šo laiku, kad pāri veļas pandēmijas radītais miglas vāls, pilns maldu, izmisuma un nesapratnes, pārpilns naida, baiļu un vientulības.
Vai esi iedomājies – cik ātri var pazust Latvija no tavas sirds? Vai mēs varētu izcīnīt savu valsti vēl trešo reizi? Vai mums pietiktu pašaizliedzības, vienotības un ticības?
Ar vārdiem ik dienas Latvija tiek nogalināta atkal un atkal, sakot – mēs nevaram, mums nav tik daudz saprāta. Mēs zākājam savus valstsvīrus un augstprātīgi ironizējam par viņu neprasmi izvest mūs cauri epidēmijas labirintiem, bet nepalīdzam šo situāciju risināt, neuzņemamies atbildību visi kopā.
Būt atbildīgiem par valsti. Tas mums vēl jāmācās. Latvijas tauta ir radusies kā kultūras nācija, Latvijas valsti ir dibinājuši izglītoti cilvēki. Inteliģence visās tautas atmodās ir bijusi tā, kas devusi ideju un kam esam uzticējušies. Izglītība ir tā, kas mūs ir piepulcinājusi kultūras tautām. Kāpēc mēs tagad neuzticamies zinātnei un zināšanām? Vai mūsos kā jaunā nācijā nav vēl nostiprinājies Eiropas kultūras gēns un pie lielākām grūtībām atkal topam neuzticīgi, bailīgi un nebrīvi vienpatņi? Sava valsts ir jānopelna. Vai mūsu sentēvu asinīm, ilgām un sapnim par savu valsti nav tavas, manas dzīves cena? Sirds pret sirdi, vārds pret vārdu, dzīve pret dzīvi. Tik vienkārši.
Nerunā sliktu par Latviju, teica no izsūtījuma atgriezusies meitenīte. Iededz svecīti šodien un noliec pie Lāčplēša kājām. Iededz svecīti šodien un noliec pie Jāna Čakstes spīdīgām kurpēm. Jo nepietika tik ar varoņa spēku, lai uzvarētu, bija vajadzīgs arī ass, izglītots prāts un gaiša, pašaizliedzīga sirds. Iededz svecīti logā šodien, lai redzam, ka esam vēl cits citam, ka mūsos vēl ir gaismas pielieta mīlestības telpa. Ka esam Latvijai.
Ik gadu atkal un atkal pārcilāju šos Imanta Ziedoņa vārdus: ”Latvijai jāpalīdz dzimt. Katru brīdi no jauna. Gudrais un pārgudrais, izmisušais un apvainotais, trūcīgais un nezinīgais, paštaisnais un šaubu nomocītais, pirms ver muti vaļā, atceries – pašlaik dzimst Latvija. Tavs vārds un tava doma nekur nepazūd. Latvijai ir par maz gaismas. Tāpēc, ka mēs neliekam kopā paši savu gaismu. Bet tā ir skaista kā ceriņi naktī. Un tā ir baznīcās un ģimenē, un zem svētozoliem. Ir taču viens liels vilnis, ko sauc par Latviju. Un arī viens liels miers, ko sauc par Latviju. Tās ir lieluma domas.”
Likt kopā savu sirds un saprāta gaismu. Palīdzēt dzimt Latvijai ik dienu. Tās ir lieluma domas.
