Laiks ir apstājies pusceļā. Minūtes zied kopā ar vīgriezēm un uztur jūlija smaržu. Mežrozītēm pāri pārlido meža zosis, mežmalā sārtojas meža zemenītes. Saules pieskāriens sasilda matus, sapņus un mīlestību.
Laiks ir apstājies pusceļā. Minūtes zied kopā ar vīgriezēm un uztur jūlija smaržu. Mežrozītēm pāri pārlido meža zosis, mežmalā sārtojas meža zemenītes. Saules pieskāriens sasilda matus, sapņus un mīlestību. Tad nāk vējš un atkal visu sajauc. Acis un sirds piebirst putekļiem, paliek vien atziņa – labi, ka pie rokas nav putekļu sūcēja.
Bet nākamajā rītā, rasas un saules lutinātai, jau atkal gribas uzziedēt kā vīgriezei baltdzelteniem nerātniem ziediņiem. Nekāda izcilniece jau tā zāle vai puķe, ko ziemā lieto nomierinošai tējai, nav. Vairāk tāds grāvmalu fenomens. Bet man tiešām labāk patīk puķe grāvmalā nekā cukurtrauciņš uz galda. Saldi lipīgs, mušas uzlido, palaizās, aizlido. Cukurs paliek. Katram gadījumam. Ja atnāk ciemiņi un ievārījuma pietrūkst. Ja gadījumā atnes tev garkātainas rozes un tev ar mākslīgu prieku jāizsaucas: “Cik skaisti!”, tad mēs sēžam pie galda un garlaikojamies. Runājam par laiku, par to, ka agrāk viss bija citādi, ka tagad slikti laiki un kaimiņos sarkanspalvainajai kaķenei baigais metiens.
Pūt ļipā!
Vīgriezes zied bez manis, jo man ir jāuzvedas pieklājīgi un atbilstoši tam, kā ciemiņi, kas vasaras vidū atnesuši Holandē audzētās rozes, grib no manis sagaidīt. Lai neizceltos skandāls, es atceļu savu lidojumu pretī laimei uz nenoteiktu laiku.
Debesīs kā lietus mirdz Dieva asara, un tikai dažreiz es savu tuvāko mīlu kā sevi pašu. Galu galā – īslaicīgi atziņas uzplaiksnījumi ir dzīva atblāzma no īstenības. Ko atklāj starp vīgriezēm, pazaudē starp cilvēkiem, mušām un cukurtrauku.
