Nekādu prognožu un rožu arī nē – Es mīlu lidojošu putnu spārnus.
Nekādu prognožu un rožu arī nē –
Es mīlu lidojošu putnu spārnus,
Un augstu lidojošo drošā
paspārnē
Es vēršos paļāvīgā dabas bērnā,
Un dabas ritmi saplūst manos pirkstu galos,
Un matos – bite (apmaldījusies kā ziedā)…
Es nezinu, ar ko lai šajā laimē
dalos –
Vai ir kāds cilvēks, laiks un vieta?
Joprojām mīlu lidojošu putnu spārnus,
Tie paceļ viņus pāri citiem.
Ja būtu putns? Ja man spārni būtu?
Tad neuzzinātu, kā cilvēkam sāp kritiens.
*
Kāds prātnieks nesen sacīja, ka katrs cilvēks dzīvo savas dzīves kontekstā un neviens cits nevar izsvērt viņa rīcības motīvus. Kāds sola labu, bet neizdara, cits nesola neko, bet izdara.
Pasaulē starp kategorisko jā un nē, dari, nedari, labs un slikts pastāv drosmes vai mīlestības caurstrāvota patiesība – kritiens ir tava iespēja augt, tāpat kā spārni tava iespēja lidot.
Varbūt visgarlaicīgāk ir tad, ja cilvēks visu laiku gaida savu Lielo izdevību. No malas tas tā izskatās. Bet vai tā ir?
Ciniķa atziņas būtu šādas: “Cilvēks nav radīts putna lidojumam, bet putns neklūp. Viņš salauž spārnus.