Esmu novērojusi, ka ir viena tāda cilvēku «pasuga», kas vienmēr prot kaut kā iztikt.
Esmu novērojusi, ka ir viena tāda cilvēku “pasuga”, kas vienmēr prot kaut kā iztikt.
Agrāk Rīgas centrāltirgū novēroju filosofijas profesoru Augustu Miltu, cilvēku, kurš visos laikos mācījis paaudzes par ētiskām kategorijām no savas fundamentālās izpratnes par vērtībām, nevis vadoties no politiskā pasūtījuma.
Centrāltirgus pārdevēji šo pircēju profesora kārtā viss neceltu… Katrā rokā pa vecai ķešiņai, ļoti novalkāta “praciņa” mugurā – tā viņš veca vīra gaitā gāja uz durvju pusi.
Profesors par mūža ieguldījumu var atļauties centrāltirgū nopirkt gaļas subproduktus. Latvijas kontekstā tas zināmā mērā piestāv cilvēkam, kas sarakstījis grāmatas un centies veicināt tautas ētisko principu praktisku iedzīvināšanu.
Jādomā par Augustu Miltu pēc telefonsarunas ar “sīkzemnieci” Viju. Zemnieks – tas ir plašs un pamatīgs vārds, turīguma vai vismaz pārticības simbols, tāpēc Vija vairākkārt lietoja jēdzienu “sīkzemnieks”. Sīknauda, sīkzemnieks, sīklops. Pazaudēta sīknauda nav liela nelaime, lapsas nokosts sīklops ir tikai tāds sīkums.
Ja, pērkot pienu vai cūkas mēli, domājam, ka maksājam arī zemniekiem un tāpēc jāpiecieš stingrāka josta, tad kļūdāmies. Pienu joprojām iepērk par 13 santīmiem litrā. Poēma par pienu. Arī graudu iepirkuma cenas nepaaugstinās. Poēma par maizi.
“Sīki putni sasēduši, čiv, čiv, čiv…” Dziesma dziedama sīktautai klasiskā brīvdomātāja Edgara Liepiņa manierē.
