Iepriekšējo Valsts prezidentu, pašreizējo hokeja funkcionāru G.Ulmani, liela tautas daļa uzskatīja vien par politisko marioneti, bet viņa amata pēctece, šķiet, sev paliekošu vietu vēstures lappusēs būs nodrošinājusi..
Iepriekšējo Valsts prezidentu, pašreizējo hokeja funkcionāru Gunti Ulmani, kurš sevi lāgiem mēdza dēvēt par aktīvu vai pat ļoti aktīvu prezidentu, liela tautas daļa uzskatīja vien par pasīvu un neizlēmīgu politisko marioneti, ar ko dekorēt starptautiskus rautus, un, vīlusies otro Ulmaņlaiku neatnākšanā, jau šo personu paguvusi piemirst, bet viņa amata pēctece, šķiet, sev paliekošu vietu vēstures lappusēs būs nodrošinājusi ar pamatīgu vērienu.
Nav noliedzami Vairas Vīķes – Freibergas nopelni Latvijas tēla spodrināšanā ārvalstīs, un tādējādi Gada politiķes tituls ir likumsakarīgs. Šis darbs vairāku gadu garumā paveikts godam ne vien ar svešvalodu zināšanām, dabas doto un stilistu krāšņoto vizuālo veidolu, bet vajadzības gadījumā arī ar spēcīgiem argumentiem pret pārlieku piekasīgiem intervētājiem.
Lai kā arī būtu ar Latvijas ārējo tēlu starptautiskajā arēnā, tas, kas notiek valsts robežas šajā pusē, prezidentei, šķiet, joprojām ir krietni vien miglaināka bilde, ko lielā mērā apliecina arī pēdējā viņas intervija. Viens no vecā gada pēdējo mēnešu savdabīgākajiem notikumiem bija prezidentes inspirētā Stratēģiskās analīzes komisija, kas savu pienākumu – ekonomiskās migrācijas pētīšanas – ietvaros devās nelielā izbraucienā uz Īriju, lai klātienē izdibinātu tautiešu prombūtnes patiesos iemeslus. Citiem vārdiem – lai citā pasaules daļā meklētu atbildes, kas rodamas pat nepilnas stundas braucienā no galvaspilsētas. Pati Rīgas pils namamāte uzskata, ka nepieciešams šīs parādības pētījums ar zinātnisku pieeju, tajā pašā laikā atzīstot, ka neesot pieejami pat aptuveni dati par ārvalstīs strādājošajiem letiņiem. Prezidentesprāt, lielāks atalgojums neesot latviešu masveidīgās izbraukšanas vienīgais faktors (bet kas tad?), un ar slaidu loku pa gludam akmenim tiek mests pašvaldību dārziņos, vainojot pagastvečus neizdarībā infrastruktūras attīstīšanā un nespējā noturēt mājās vietējo kontingentu.
Realitāte gan jau sen ir tāda, ka pašvaldību rīcībā esošie resursi ir atšķirīgi, bieži vien pat ikdienas vajadzībām nepietiekami. Ne tikai mazie pagasti, arī mazpilsētas ne reizi vien aiz bezspēcības dvašojušas jaunu, valdības deleģētu funkciju priekšā, kurām, kā likums, lielākoties trūcis finansiāla seguma. Arī infrastruktūru nevar attīstīt par velti, un primārā te tomēr ir valstiska līmeņa reģionu attīstības politika, kas neatkarības gados pārsvarā aprobežojusies ar ministru izmeklētu labvēlību pēc politiskās piederības principa un pa kādai “priekšvēlēšanu asfalta” kārtai, kas relatīvi īsā laikā tikpat veikli arī pamanījusies nodrupt. Turklāt prezidentei būtu jāņem vērā, ka nomaļie pagasti tādi paliks vienmēr, jo reāla teritoriju pārvietošana nenotiks un vienlīdzīgas pozīcijas visām apdzīvotajām vietām nebūs nekad. Tā ka mest visas pašvaldības pār vienu kārti ir vismaz nekorekti.
Savdabīgi no prezidentes puses raksturoti dažādi, zināmu ažiotāžu izraisījuši likumi un to normas. Valsts pirmā persona atzīst, ka, piemēram, Kriminālprocesa likums esot sarežģīts un ar zināmām lobisma iezīmēm, savukārt pats termins “kriminālprocess” apzīmējot vairākas izmeklēšanas fāzes un var attiekties gan uz formālu pārbaudi, gan nopietna likumpārkāpuma izmeklēšanu, ko savukārt Vīķe – Freiberga atzīst kā trūkumu, radot zināmu neizpratni. Jo ar to prezidente pēc būtības lidina bumerangu parlamenta virzienā, lāgā neapzinoties, ka tas drīz vien atgriezīsies pie paša metēja. Minētais likums tika “izstrādāts” ne vienu vien gadu, un tā izsludināšana jebkurā gadījumā bija pašas Vīķes – Freibergas kundzes kompetencē. Kas tad liedza nedot savu akceptu šādam pēc būtības pusbrāķim?
Jauno gadu prezidente nolēmusi sākt ar atvaļinājumu un Dienvidāfrikas apmeklējumu. Līdz pilnvaru beigām laika atlicis maz, un tas lielākoties paies priekšvēlēšanu un amatu dalīšanas zīmē, ar nākotnes varbūtēju perspektīvu līdzdarboties Apvienoto Nāciju Organizācijas virsvadībā. Vai līdz Rīgas pils atstāšanas brīdim prezidente spēs no sava dārza izvākt pa kādam aplamības un nekonsekvences akmenim, kaut domās no pils augstumiem nolaižoties līdz “vidējā latvieša” redzespunktam? Tas tad nu tiešām būtu garants nokļūšanai nākamo paaudžu vēstures grāmatu goda lapās.
