Olimpiskās spēles nevienu neatstāja vienaldzīgu, bet mūsu lasītāji cītīgāk juta līdzi novadnieku startam, tāpēc piedāvājam abu iespaidus par startiem Austrālijā. Ārpussporta saruna ar Viktoru Ščerbatihu.
Olimpiskās spēles nevienu neatstāja vienaldzīgu, bet mūsu lasītāji cītīgāk juta līdzi
novadnieku startam, tāpēc piedāvājam abu iespaidus par startiem Austrālijā.
Ārpussporta saruna ar Viktoru Ščerbatihu
Kopš olimpiskajām spēlēm Sidnejā ir pagājis vairāk nekā mēnesis. Daudziem sportistiem tās sagādāja prieku par savām spējām un veiksmi, citus savukārt sarūgtināja neveiksmes un nespēka apzināšanās konkurentu priekšā, kā arī olimpisko spēļu virsvadības neobjektivitāte.
Latvija cerēja uz vairākām medaļām – trīs mūsu sportisti izcīnīja –, tomēr par vienu no visvairāk sarūgtinātajiem cilvēkiem sevi uzskata svarcēlājs Viktors Ščerbatihs, kas, cīnoties par spēcīgākā planētas vīra statusu, spēja ierindoties sestajā vietā. Tagad Viktors jau atkal startē un trenējas, bet pēc atgriešanās no Sidnejas «Zemgales Ziņas» viņu aicināja dalīties iespaidos par olimpiādi, Austrāliju un vienkārši – par dzīvi.
Jau pašas sarunas sākumā noskaidrojās, ka Viktors nedzer visiem tik ierasto kafiju, jo vienkārši negrib. Par organismam labiem viņš atzīst sarkanos un baltos dzērienus, tāpēc arī izvēlas sarkano «Carcade» tēju. Tajās retajās reizēs, kad Viktors lieto alkoholu, priekšroka tiek dota «šņabītim».
Vai tad bieži iznāk iedzert «šņabīti»?
Neatceros, kad pēdējo reizi iznāca. Man tā lieta nepatīk. Lidmašīnā, atgriežoties no Sidnejas, iedzēru viskiju, pēc tam tā vēders sāka sāpēt. Nē, nē, man nepatīk… Kādreiz varētu kādu sarkano vīnu iemalkot. Toreiz lidmašīnā arī treneris pierunāja, lai es varētu atslābināties.
Varbūt vajadzētu vienreiz tā kārtīgi «iemest»?
Man ar to ir grūtības, jādzer ļoti ilgi un daudz. Ja vēl pa vidu kaut ko uzēdīšu, līdz pat rītam būšu skaidrā, tāpēc labāk nemaz nesākt.
Ar alkoholu tikām skaidrībā, bet kā tad lidmašīnā ēdināja?
Nu, atnesa uz paplātes pa druskai no visa kā, bet tur jau nekas neiznāca.
Cik porciju vajadzētu, lai tu labi justos?
Ar kādām četrām varbūt pietiktu, bet papildporcijas jau nedod, tad jāpērk liekas biļetes. Labprāt notiesātu kārtīgu karbonādi, nu, tādu (rāda kārtīga šķīvja izmēru), zupiņu, salātu bļodiņu un vēl šo to, un tā četras piecas reizes dienā.
Vai esi sācis ēst arī saldumus?
Tagad no rītiem apēdu kādas divas trīs bulciņas. Jādabū svars klāt, nu, kādi desmit kilogrami. Citādi man jau olimpiādē aizrādīja, ka esmu visvājākais. Tad, kad ievēroju diētu, bulciņas un saldumus gribējās līdz ārprātam. Biju no cukura atteicies pilnībā. Tagad «uzēdīšu» svaru un tad pārvērtīšu to muskuļos un spēkā.
Runā, ka melnie ikri dodot spēku.
Vispār, jā, bet, cilvēki varbūt neticēs, man no tiem ir alerģija. Vienreiz ieēdu, slikti palika. Domāju sagadīšanās, bet, kad otrreiz pamēģināju, gandrīz nomiru.
Kāds bija brauciens uz Austrāliju?
Vai! Ļoti nogurdinošs. Ceļā pavadīju 21 stundu, krēsli – mazi maniem izmēriem un neērti. Sanšainkostā gan sadzīves apstākļi bija labi. Varēja pat pavāru mazliet pakomandēt, ja sagribējās kaut ko īpašu. Atceros, ka vienā pasaules čempionātā bija jāguļ tādā «raskladuškā», ka kājas un rokas karājās pār malām.
Kādas izjūtas bija pie okeāna? Vai haizivis makšķerējāt?
O! Tur gan bija labi. Okeānā ūdens siltāks nekā baseinā. Tomēr jāuzmanās no haizivīm. Mēs ar dakteri Aleksandru Matjuņinu aizbraucām tās makšķerēt. Iedeva man mazu makšķerīti, tikko uzlieku kreveti un iemetu, skatos – tās rīmas jau noēdušas. Un tā visu laiku. Dakteris vienu noķēra, man gan nekas netika. Vakarā pats gatavoja, es pat neēdu, tāda maziņa, ka nav ko iesākt. Būtu lielāka, varētu pamēģināt.
Ko sportistam nozīmē iziet uz olimpiskās grīdas? Vai trīc kājas un ir liels uztraukums?
Pirms sacensībām nedrīkst sevi uzkurināt: ah, olimpiāde, ah, pasaules čempionāts! Viss jādara ar prātu un mēru. Citādi izej pie «štangas», un čiks vien iznāk. Visu savu spēku esi iztērējis jau iepriekš. Protams, ir satraukums, jo tas ir tāpat kā pirmo reizi iet uz randiņu ar sievieti. No sākuma uztraucies, bet, kad iepazīsti situāciju, paliec mierīgs un pārliecināts.
Visvairāk nervozē, kamēr tiec līdz stienim, taču, līdzko tam pieskaries, ir tikai svars, kas jāpaceļ un paša spēks. Apkārtējos vispār neievēro. Vēlāk atklājas, ka kāds kaut ko teicis vai kliedzis, bet es neko nedzirdu.
Skatoties sacensības, reizēm rodas iespaids: ja tiktu dota iespēja mēģināt vēl reizi, stienis padotos. Vai trīs iespējas pieveikt milzu svaru nav par maz?
(Smejas). Pamēģini to izdarīt trīs reizes un sapratīsi, ka arī tas ir ļoti grūti. Ir bijušas sacensības, kurās katru izvēlēto svaru var celt divas reizes un neierobežoti izvēlēties svaru. Visi jau pēc pirmā vingrinājuma bija tā piekusuši, ka pūta un elsa. Sacensību laikā paceļot stieni sešas reizes, cilvēki jau pārgurst, tāpēc vairāk noteikti nevajag.
Vai jau pirms starta Sidnejā saprati, ka par medaļām cīnīties būs grūti? Un cik objektīvas tev šķiet dopinga kontroles?
Uz aci ir grūti pateikt, cik kurš spēcīgs. Vienīgi aizdomas rodas, ka svarcēlājs, kas vēl pērn man nebija nekāds konkurents, gada laikā ir pieņēmies svarā par 40 kilogramiem… Domāju, ka olimpiskajās spēlēs ir korupcija, tāpēc iedodiet man čemodānu ar naudu, tad paskatīsimies, kas ir kas.
Vai pašam nemaz nav bail no dopinga kontroles?
Nē, pavisam noteikti, nē.
Kā tu uztver Ašota Danieljana diskvalifikāciju? Vai palika vieglāk ap sirdi, ka tomēr esi labāko sešniekā?
Uzskatu, ka Danieljans nav tas cilvēks, kuru vajadzēja diskvalificēt. Man šķiet, ka citi to pelnījuši vairāk. Dīvaini liekas, ka astoņas dienas pirms starta, kā arī ierodoties Austrālijā, veiktās dopinga kontroles armēņa asinīs neko neuzrādīja. Atrastā viela iedarbojas ilgstoši un saglabājas organismā sešdesmit, septiņdesmit dienu. Te kaut kas nerīmējas.
Cik lielā mērā personīgais svars un stieņa kilogrami savstarpēji ir atkarīgi viens no otra?
Jo lielāks cilvēks, jo lielāki muskuļi. Protams, rezultātu nosaka arī iedzimtās īpatnības. Vieni ir stipri no dzimšanas, tad personīgajam svaram nav tik būtiskas nozīmes, bet vispār tas ir svarīgi.
Vai tu kopš bērnības esi spēcīgs?
Nē, bērnībā biju tievām, līkām kājiņām un apaļu vēderu. Spēks parādījās, kad sāku nopietni trenēties, tā ap gadiem vienpadsmit.
Kādas ir attiecības starp konkurentiem? Vai tiek vēlētas neveiksmes, mēģināts izsist no līdzsvara…
Ar tādām lietām tik augsta ranga vīru vidū neviens nenodarbojas. Visiem vēlu veiksmi un cenšos godīgā cīņā parādīt, cik man ir iekšā. Ja kāds ir stiprāks, tas nozīmē, ka vairāk jātrenējas, un tad uzvarēšu. Baidos, ka visas sliktās domas var nākt atpakaļ, tāpēc labāk domāt labu.
Vai ir arī māņticīgas izdarības?
Vai! Agrāk man bija visvisādi paņēmieni. Pirms starta negriezu nagus, negāju pie friziera un vēl dažādas muļķības darīju. Tā sagatavojies, aizbraucu uz sacensībām un neko nepacēlu. Tad arī sapratu – ja ir spēks, tad tavam matu un nagu garumam nav nekādas nozīmes.
Zinu, ka tu trenējies gandrīz visu dienu. Kāds ir treniņu režīms taviem konkurentiem?
Man ir maz informācijas par viņiem, bet esmu dzirdējis, ka Krievijas treneri, redzot manu treniņu grafiku, ir bijuši pārsteigti, ka tik daudz un smagi strādāju.
Kādi ir Austrālijas spilgtākie iespaidi?
Neko daudz jau neredzēju. Pirms spēlēm visu laiku trenējos, bet pēc tam biju tik satriekts, ka mani kā tādu bērnu negodīgi uzvarēja, ka neko vairāk negribējās. Okeāna piekrastē ķengurus varēja sastapt, bet tādus maziņus, lielie dzīvojot vairāk uz ziemeļiem. Sidnejā gribēju pāriet pār slaveno tiltu – pa tā augšējo daļu. Jau aizgāju līdz tam, bet, kad uzzināju, ka tas prieks maksā 20 latu un vēl pašam tik augstu jākāpj – nu, nē, kur es tādu naudu ņemšu!? Jau otrajā dienā pēc starta devos uz sporta zāli un atsāku trenēties. Tas mazliet uzlaboja omu, varēju sākt ar cilvēkiem runāt. Žēl, ka nesagaidīju, kā finišē Aigars Fadejevs. Tajā laikā jau biju lidmašīnā un ceļoju uz mājām.
Kādi ir tuvākie dzīves plāni?
Nekas jau nav beidzies, turpinu nopietni trenēties. Būs vairāki starti komercsacensībās Eiropā, kur startēšu Polijas un Vācijas klubu sastāvā, bet tad jau – arī Eiropas čempionāts un jāgatavojas Atēnu olimpiskajām spēlēm.
