Jau vairākus gadus Jelgavas bērni un viņu vecāki var izvēlēties, vai savu atvasi izglītot valsts vai privātā mācību iestādē.
Jau vairākus gadus Jelgavas bērni un viņu vecāki var izvēlēties, vai savu atvasi izglītot valsts vai privātā mācību iestādē. Par privātizglītības celmlauzi Jelgavā var uzskatīt pilsētā kādreiz pazīstamo pedagogu Aleksandru Gorodinski, kura vadībā pāris gadu darbojās Tehnoloģiskais licejs. Tagad stabilu vietu ieņēmušas trīs privātās izglītības iestādes: vidusskola «Mītava», bērnudārzs «Rakari» un Rantas Lazdiņas privātskola «Punktiņš».
Nav tikai viena taisnība
Rantas Lazdiņas privātskolā šis ir piektais, tātad savā ziņā jubilejas, mācību gads.
«Punktiņa» pirmie četrdesmit bērni jau paaugušies un gudrībā pieņēmušies. Ne viens vien tajā turpina mācīties un citu skolu vairs iedomāties nespēj. Citi atnāca it kā sekmes uzlabot, taču, tūlītējus rezultātus nesagaidījuši, aizgāja, bet divpadsmito klašu absolventi piepulcējušies studentu saimei. Šogad «Punktiņu» par savu sauc septiņdesmit divi skolēni. Kāpēc vairāki vidusskolēni pametuši 1. vai 2. ģimnāziju, vai 4. vidusskolu un izvēlējušies privātskolu? Uzskatāmāk atšķirību mācību procesā privātajā un valsts skolā jūt 10. klases audzēkņi, kas devīto klasi ir beiguši citā skolā. Baiba atzīst, ka mācīties šeit ir vieglāk, jo skolotāji ar skolēniem strādā individuāli. «Lielā skolā visiem ir vienalga, vai esi skolā vai neesi. Te tiekam uzmanīti, lai visiem būtu labi.» Mārcis piebilst, ka skolā, kurā viņš agrāk mācījies, bijusi tikai viena taisnība – skolotāja taisnība. «Punktiņā» iespējams veidot dialogu. Skolotāji saprot, ko bērni var un ko nevar izdarīt. Tur, kur klasē ir 30 skolēnu, var cerēt: «Mani varbūt neizsauks…» Te zināms, ka pa stundas 40 minūtēm var trīsreiz izsaukt. Ir brīvāka atmosfēra, un skolotāji, kuriem nevar «uzkāpt uz galvas», bet kuriem nav tikai sava taisnība.
Dzirdētais, ka atzīmes «Punktiņā» liekot tāpēc, ka maksā, nepavisam neesot patiesība. Nav arī traucējošo disciplīnas problēmu. Ja arī tādas rodas, tad – kurā skolā gan negadās. Par skolas maksu audzēkņiem īpašu rūpju nav: tas ir uz vecāku pleciem. Mārcis uzskata, ka skolas nauda nozīmē lielāku atbildību par mācībām. Skolēni atzīst, ka ir arī problēmas, bet par tām kolektīvā izrunāts gada sākumā, piemēram, nav pašiem savas sporta zāles, jāiet sportot uz kaimiņu skolu.
12. klases audzēkņiem privātskola jau ir ikdiena. Taču arī viņi augstu vērtē izturēšanos pret skolēnu kā pret personību, nevis kā pret vienu no bara. Visi esot draudzīgāki nekā parastā skolā. Sekmju vērtēšanā īpašu atšķirību nav, taču rezultātus ietekmē tas, ka skolotāji daudz strādā individuāli. Vienbalsīgs «nē!» ir atbilde uz jautājumu, vai nešķiet, ka šajā skolā varētu saņemt mazāku zināšanu bagāžu nekā lielā ģimnāzijā.
Nav lielo skolu problēmu
Uz jautājumu, kas tad ir privātskola, direktore Ranta Lazdiņa atbild: «Tā ir alternatīva izglītības iespēja. «Punktiņš» ir maza skola pretstatā lielajām masu mācību iestādēm ar visām problēmām, kas izriet no to lieluma. Mēs visi esam kā liela ģimene, pazīstam cits citu un nedarām pāri viens otram. Drīzāk – pāridarījumus, ja tādi ir, tūlīt novēršam, tie nav ieilguši un sāpīgi kādam skolēnam. Gaisotne skolā ir stabila, klusa, bez stresa.» Pedagoģiskas veiksmes apstiprināja arī Raitas un Evitas māmiņa: «Negatīvais līderis klasē tiek atvirzīts otrā plānā.» Savukārt 4. klases bērni atcerējās, ka viņu klasē bijuši divi pāridarītāji, bet nu jau viņi skolā vairs nemācoties.
Attieksme pret bērniem, saka direktore, ir citāda nekā lielā skolā. Pedagogiem jābūt patiesi labvēlīgiem ar gribu vienmēr palīdzēt bērnam. Vārdos jau ikviens par to iestājas, bet ikdienā bieži esot citādi: skolotājs grib, lai klausa uz vārda. «Te arī slēpjas problēma,» uzskata R.Lazdiņa. «Dažs ātri un viegli iemācās bērnu redzēt kā līdzvērtīgu personību, cits meklē šo ceļu, bet cits nevar pārveidoties, un tad viņam no skolas jāaiziet. Un tad jau vainīgi šķiet citi, ne pats. Nekad nebiju domājusi, ka pedagogam ir tik grūti skolēnu uztvert kā līdzvērtīgu personību.» Šo direktores viedokli ievērojuši arī lielie skolēni, bet skolotāja, kas privātskolā vairs nestrādā, teica: «Tur valdīja autoritatīvs vadīšanas stils. Skolotājiem tika izvirzītas milzīgas prasības, bet bērniem dota brīva vaļa. Neuzskatu, piemēram, ka lieli bērni aiz rokas būtu jāved uz konsultāciju.»
«Neesmu biznesmene, bet skolotāja»
Individuāla pieeja ir šīs skolas mācību darba princips. Skolēnam te jāzina, ko dara, kāpēc, kādi ir mērķi. Direktore atzīst, ka tas ir ērkšķu pilns ceļš, kas bērnu pārveido. Kaspara tētim ir krietna šā «ērkšķu ceļa» pieredze: «Te nodarbojas ar bērnu individuāli, lielā skolā – palaiž «pa konveijeru.» Tas daudzus aizstumj dzīves padibenēs. Dēlam ar mācībām visādi gāja, nebija nekāds paipuisītis. Varbūt es kā tētis arī biju vainīgs… Bet privātskolā ar katru aprunājas, nedaudz piedod. Kaspars tagad mācās trešo gadu, un es domāju, ka viņam ļoti grūti būtu aiziet uz lielu skolu, kur ir 40 bērnu klasē. Lielās skolās ritmam līdzi var izdzīvot vitāli, stingri bērni, bet vārgākajiem, jūtīgākajiem acīmredzot vajadzīga cita pieeja.»
Mācību process ir skolēnu varēšanai atbilstošs – nav vērts bērnam stāstīt to, ko viņš nesaprot, jāsāk ar to, ko viņš var, un jāredz attīstības gaita, spriež direktore.
Ne visi skolēni, kas mācījušies «Punktiņā», tajā arī paliek. To nosaka materiālie apstākļi, dzīves apstākļu maiņa, ja, piemēram, vecāki izšķiras. Ir tādi, kas neizprot skolas būtību, domādami pāris mēnešos atmodināt bērna labās īpašības vai uzlabot sekmes. Direktore saka: «Var tik, cik bērns ņem pretī, ne ātrāk un ne lēnāk.» Tagad skolas vadība cenšas ar vecākiem vienoties vismaz par vienu izglītības posmu. Vairākas reizes gan ir vajadzējis atzīt savu bezspēcību, taču paturēt skolā par katru cenu – tas nesaskan ar skolas principiem. «Neesmu biznesmene, esmu skolotāja,» uzsver direktore.
Lielā skolā jau mūžīgi nav naudas
Ar katru gadu lielāka kļūst skolas rocība. Vairākas klases iekārtotas moderni izremontētās telpās, ir datori, bibliotēka ar vairāk nekā seštūkstoš grāmatām. Skolotāji par velti saņem visus metodiskos materiālus, darba burtnīcas, uzskates līdzekļus, papīru, līmi un zīmuļus. Arī bērniem tiek gādāti krītiņi, krāsas un papīrs. «Man ir iespēja plānot nepieciešamā iegādi. Lielā skolā jau mūžīgi nav naudas.»
Līdzekļus skolai veido vecāku iemaksa 60 latu mēnesī. Šogad savu artavu dod arī pilsētas Dome, Izglītības ministrija piemaksā nedaudz pāri 100 latiem mēnesī. Kaut arī šī nelielā palīdzība pusgadu bija jāgaida, viss mācību procesa nodrošinājums, komunālie un nodokļu maksājumi jāveic kā vienmēr. Mācību maksa «Punktiņā» ir krietni mazāka nekā Rīgas privātskolās, jāņem vērā jelgavnieku maksātspēja. Ir skolēni, kuriem mācību maksa samazināta, citiem ir atliktais maksājums. Direktora vietniece mācību darbā Daina Birkenbauma teica: «Mēs, skolotāji, nemaz nezinām, kurš un cik ir samaksājis.»
«Plikā vietā – liels dullums!»
Ranta Lazdiņa atceras, ka impulsu privātskolas dibināšanai devis ilggadējs darbs 4. vidusskolā par mācību pārzini: «Tajā laikā radās daudz ideju, kuras lielā skolā ir grūti realizēt. Kad mainījās direktori, sapratu, ka varu veidot citādu, humānās pedagoģijas, skolu.»
«Plikā vietā – liels dullums!» par sevi saka direktore. Divas reizes gan palicis bail. Pirmo reizi tad, kad Skolu valde piešķīra bērnudārza telpas Pērnavas ielā. Tur bija piecas tukšas klases, un ne graša kabatā. Par pašām pirmajām vecāku iemaksām nopirktas tāfeles, soli un krīts. Otrā reize bija tad, kad pēc pusgada skola pārcēlās uz pašreizējo ēku. Vēl oktobrī viss bijis izdemolēts, durvis aiznestas, sienās – caurumi. Bet pamazām viss sakārtots. «Katru gadu pa stūrītim sakārtojam, un tagad skola ir skaista,» priecājas direktore.
«Skolu vairs neizsitīs no ritma»
Trešās un ceturtās klases bērni, kas lielākoties ir «pašu audzināti», labprāt stāstīja par savas skolas darba ritmu, pasākumiem, radošo darbu dienu, piemēram, kā Valentīna dienā cēluši Mīlestības pili. Par mīļāko priekšmetu gandrīz visi vienā balsī atzina matemātiku, ko pasniedz skolotāja Everita Strakša. Bet mazo bērnu izstrādātie pētnieciskie darbi lika vien pabrīnīties, cik informācijas bagātu un plašu to var izveidot dažs sākumskolēns. Jāpiebilst, ka pašiem teksts ar datoru arī jāpārraksta. Bet pirmklasnieks, kam vēl pat ar pildspalvu nevedas rakstīt, savu projektu veidojis, zīmējot skolas vēsturi.
Skolu valdes vadītāja Gunta Auza atzīst, ka privātskolā bērni atrod citādu izglītības vidi. Tajā nav pašizpausmes problēmu. Viņa priecājas par Rantas Lazdiņas uzņēmību un domā, ka mazos, kurus pašreiz māca sagatavošanas klasē, «Punktiņā» izaudzinās par talantīgiem skolēniem.
Par to ir pārliecināta arī Evitas māmiņa: «Lielās skolas 1. klasē man apgalvoja, ka meitene ir laba, klusa, bet, kad beidza klasi, zināšanas izrādījās… (un mamma izteiksmīgi piedauza pie palodzes). Te esmu ar visu apmierināta, bērni var palikt skolā līdz sešiem vakarā.» Skolas novērtējums izpaužas arī tā, ka šeit mācās arī Evitas mazā māsiņa. Vairākus bērnus no ģimenes uz «Punktiņu» ved daudzi vecāki. Un vēl – skolā ik pa brīdim redzēju kādu tēti, māmiņu vai vecmāmiņu, kam kas runājams ar direktori vai bērniem.
«Skaidri iezīmējusies skolas sistēma, kārtība, prasības. Bērni tās respektē, un ienācējam nav iespējams izsist skolu no ritma,» tā direktore vērtē pēdējā laika izmaiņas skolā.
