Pērnā gada 25. novembra atklātajā vēstulē LR augstākajām instancēm «Latvenergo» privatizācijas lietā darba veterānu pensionāru padome vadījās tikai un vienīgi no gadiem ilgi izstrādātās un uzkrātās pieredzes, redzot, ka kaut kas bīstams briest suverēnās.
Pērnā gada 25. novembra atklātajā vēstulē LR augstākajām instancēm «Latvenergo» privatizācijas lietā darba veterānu pensionāru padome vadījās tikai un vienīgi no gadiem ilgi izstrādātās un uzkrātās pieredzes, redzot, ka kaut kas bīstams briest suverēnās Latvijas tautai un tautsaimniecībai.
Mēs pateicamies LR Ekonomikas ministrijai un Privatizācijas aģentūrai, kas izteica savu attieksmi «Latvenergo» privatizācijas jautājumā, kā arī Saeimai, ka tā atrada iespēju pievērsties šai problēmai, un ceram, ka Saeimas lēmums būs tālredzīgs un tautai labvēlīgs. Sakarā ar «Latvenergo» privatizāciju būtu izskatāmi divi varianti:
pirmais paturēt «Latvenergo» kā valsts akciju sabiedrību arī turpmāk;
otrais ja privatizēt, tad kādu procentu akciju pārdot investoriem, lai valsts nezaudētu kontrolpaketi.
Mēs vēlreiz 1300 «Latvenergo» darba veterānu pensionāru vārdā vēršamies pie sabiedrības, lai izteiktu savas domas par «Latvenergo» privatizāciju.
Principā jaunās privatizācijas «Pamatnostādnes ’98» maz ko atšķiras no iepriekšējām, tikai tagad skaidri redzams, ka elektrostaciju (izņemot hidroelektrostacijas) kontrolpakete nokļūs stratēģisko investoru rokās. Lasot pamatnostādnēs pašreizējo elektroenerģijas apgādes stāvokļa raksturojumu, tā vien šķiet, ka konsultantfirma nav uzskatījusi par vajadzīgu iedziļināties Latvijas enerģētikas attīstības gaitā un šodienas energoapgādes problēmās, bet vadījusies no kādām iepriekš izstrādātām Latvijai nepiemērotām instrukcijām. Jāatgādina sabiedrībai (tiem, kas nav apmierināti ar «Latvenergo» darbību), ka mūsu enerģētiķi grib un prot strādāt, un to pierādīja sevišķi grūtos apstākļos 1991. 1993. gadā, kad «Latvenergo» atradās izdzīvošanas situācijā un balansēja uz bezdibeņa robežas.
«Pamatnostādnēs ‘98» paredzēts mākslīgi radīt kādu mistisku «brīvo tirgu» un «mātes» organizāciju, kas ir solis atpakaļ salīdzinājumā ar vienoto energosistēmu (elektrostacijas un sadales tīkli). Jau 1939. gadā K.Ulmaņa valdība izveidoja šādu «mātes» sabiedrību, kas laika gaitā pilnveidojās par valsts akciju sabiedrību.
Tagad privatizācijas pamatnostādnēs runāts par pamatkapitāla sadalījumu akcijās. Bet cik liels ir pats kapitāls? Kāda būs akcijas vērtība?
Tādēļ pirmā problēma, kam jāpievērš sabiedrības uzmanība, ir «Latvenergo» pamatlīdzekļu vērtība. Jau 1997. gada 28. maijā zvērinātā revidente A.Garanča atzina, ka uzņēmuma pamatlīdzekļu vērtība ir zemāka nekā tirgus vērtība.
Iekams oficiāli paziņot par privatizāciju, obligāti jānosaka pamatiekārtas tirgus vērtība un pamatlīdzekļu nolietojuma pakāpe, jo elektrostaciju iekārta tiek regulāri remontēta un uzturēta labā stāvoklī. Tādēļ faktiskā pamatlīdzekļu nolietojuma pakāpe var stipri atšķirties no aprēķinātās. Tātad mūsu 1997. gada 25. novembra vēstulē izteiktais apgalvojums, ka zemais pamatlīdzekļu novērtējums ir cenšanās pārdot elektrostacijas par simbolisku cenu, ir neapstrīdams fakts!
Mēs esam pārliecināti, ka pēc privatizācijas un kontrolpaketes ieguves pirmais pasākums efektivitātes paaugstināšanai būs pasūtījums starptautiskajiem auditoriem novērtēt Rīgas TEC-1 un Rīgas TEC-2 iekārtas tirgus vērtību. Tā būs vismaz desmitreiz lielāka nekā tagad. Rezultāts būs pilnīgi pretējs tam, kas paredzēts privatizācijas «Pamatnostādnēs ‘98»: par jauno amortizācijas atskaitījumu vērtību paaugstināsies elektroenerģijas cena un to, kā arī auditoru darbu apmaksās šodienas neapmierinātais elektroenerģijas patērētājs. Lūk, ceļš, kā iegūt peļņu bez kapitālieguldījumiem!
Katram Latvijas iedzīvotājam būtu interesanti uzzināt, kādus gan līdzekļus ieskaitīs Latvijas valsts budžetā stratēģiskie investori, iegūstot akcijas. Mēs domājam, ka Privatizācijas aģentūrai ir neērti nosaukt šo summu, bet mēs neklusēsim: pēc pašreizējā novērtējuma tās nepietiks vienas turbīnas un tvaika katla uzstādīšanai. Bet peļņa, ko dod valsts akciju sabiedrība, ir ilgstoša!
Otra problēma ir vissmagākā – valstī nepietiek ģenerējošās elektriskās jaudas un elektroenerģija jāpērk no kaimiņiem. Iepirkšanas cena ir augstāka par pašizmaksu. Elektrostaciju jaudas palielināšanai jābūt valdības problēmai, jo elektroapgāde Latvijai ir stratēģiskas nozīmes faktors.
Ja jau tik ļoti «potenciālie investori» grib ienākt Latvijā, lai tad uzceļ elektrostaciju un pārdod elektroenerģiju.
Izraisa smaidu «Pamatnostādnēs ‘98» teiktais par «Latvenergo» darbības efektivitātes paaugstināšanu un izmaksu samazināšanu. Pašlaik Latvijas elektroenerģijas tarifs ir viens no viszemākajiem pasaulē! Pēc privatizācijas tas ātri augs.
Jāatgādina, ka valsts akciju sabiedrība nav peļņas centrs, bet dibināta, lai nodrošinātu valsts saimniecisko darbību, nevis lielas prēmijas un dividendes.
Trešā problēma ir sadales tīkli. Neviens investors sadales tīklos savu naudu neieguldīs un akcijas nepirks (izņēmums varētu būt Rīgas elektriskais tīkls). Sadales tīkli nonāks pašvaldību aprūpē vai paliks valsts īpašumā. Bet tās tos nespēs uzturēt darba kārtībā.
Tikai vienota valsts energosistēma var atļauties uzturēt kārtībā elektropievades līnijas līdz katram lauku patērētājam. «Latvenergo» nav liela energosistēma, tā ir viegli pārskatāma un vadāma. Tāpēc mēs, vecie energētiķi, iesakām netraucēt valsts akciju sabiedrības «Latvenergo» darbību.
Ja nu tiešām Saeima un valdība nolems «Latvenergo» privatizēt, tad:
1. pirms privatizācijas uzsākšanas jānovērtē pamatlīdzekļi pasaules cenās un jānosaka faktiskā iekārtas nolietojuma pakāpe;
2. «Latvenergo» energosistēmai jāpaliek nesadalītai. Tādējādi tiks nodrošināta stabila enerģijas piegāde un ietaupīti naudas līdzekļi, ko vajadzētu izdot pārstrukturēšanai;
3. ar likumu jānosaka, ka akciju kontrolpakete jāpatur valsts nedalāmā īpašumā.
I. Aizsilnieks, darba veterānu pensionāru padomes priekšsēdētājs, bijušais «Latvenergo» priekšnieks, I.Hercogs, D.Kišners, A.Pavārs, M.Segliņš, B.Skalderis padomes locekļi, darba veterāni
