Jaunā ārste Inese Pavliņa atgriezusies Jelgavā pēc divpadsmit mācību gadiem.
«Jau kopš bērnības mums ar māsu Gitu, kas kļuvusi par stomatoloģi, jautājumā par profesiju, šķiet, nebija izvēles. Jau šūpulī bija ielikts, ka būsim dakteres. Mamma Ligita Pavliņa strādāja par laboratorijas vadītāju Jelgavas slimnīcā,» par sevi stāsta jaunā daktere Inese Pavliņa. Viņas valoda rit ātri, teikumi precīzi, doma skaidra. Tā runā cilvēks, kuram nereti nākas piedzīvot pacienta dzīvībai bīstamas situācijas, kad svarīgs lēmums jāpieņem īsā laikā. Trijos gados viens kavējumsKoridorā aiz durvīm jau pirms noteiktā laika pulcējas pacienti, kas, ļoti iespējams, pieņemšanu gaidījuši mēnesi, divus. Salīdzinājumam daktere piebilst, ka ASV pieņemšanu pie endokrinologa slimnieki gaida sešus līdz deviņus mēnešus (tur gan efektīvāk darbojas ģimenes ārstu prakse). Taču Inese labi apzinās, ka viņas Latvijā gūtajai izglītībai, pieredzei, amata prasmei ir vērtība arī tālu aiz tās robežām. Liela daļa studiju biedru strādā rietumvalstīs, kur ārstu privātprakšu kabineti parasti meklējami pilsētu skaistākajos, dārgākajos rajonos. Arī Inese nav pārliecināta, ka paliks Latvijā, taču vismaz pagaidām viņa šeit strādā. «Mans vidusskolas laiks mācību slodzes ziņā bija nežēlīgs, taču mēs ar māsu to izturējām. Lai būtu drošākas, ka tiksim studēt Rīgas Stradiņa universitātē, kur deviņdesmito gadu vidū bija liels reflektantu konkurss, pēc pamatskolas beigšanas pārgājām uz Rīgas 49. vidusskolu, kas specializējas ķīmijas – bioloģijas novirzienā. Tur tika rīkotas ieskaites, kolokviji gluži kā augstskolā. Tiem, kuri nebija iemācījušies un pārbaudes darbus nācās veikt atkārtoti, vajadzēja maksāt. Mācības sākās pulksten pusastoņos no rīta. No Jelgavas izbraucu ap sešiem. Vidusskolas laikā skolu nokavēju vienu reizi. Tas bija puteņa dēļ,» atceras Inese. Tikai ne endokrinoloģija!Mērķtiecīgais darbs attaisnojās. Augstskolas iestājeksāmenu ķīmijā reflektante nokārtoja uz desmit. Palīdzēja arī sagatavošanās kursi, kas Rīgas Stradiņa universitātē notika divas reizes nedēļā. Tajās dienās meitene tika mājās pēc pulksten desmitiem vakarā. Stipendija, studējot par ārstu, tolaik bija septiņi līdz desmit lati mēnesī. Māsas Pavliņas atbalstīja vecāki, citādi mācības nebūtu iespējamas. No otras puses, jaunam cilvēkam pēc iespējas ātrāk gribas kļūt patstāvīgam. Mācoties rezidentūrā, Inese ārpus kārtas saņēma atļauju strādāt – viņu uzaicināja lasīt lekcijas pirmā kursa studentiem anatomijā. Rezultāti bija labi, tomēr akadēmiskā karjera jauno ārsti pagaidām nevilināja. Rezidenta tāpat kā ārsta rīts sākās slimnīcā pulksten astoņos ar tradicionālo «piecminūti» – apspriedi par slimnieku stāvokli un turpmāko ārstēšanu. Inesei bija savi slimnieki, kuru ārstēšanā pagāja lielākā dienas daļa. Pēc trim gadiem aktualizējās jautājums par tālāko specializēšanos. Tad jauno kolēģi uzrunāja Latvijas Diabēta asociācijas prezidents ārsts Ingvars Rasa: «Kāpēc tu nenāc uz endokrinoloģiju? Šādu ārstu ir ļoti maz.» Inese atbildēja, ka viņa varētu iemācīties visu, tikai ne endokrinoloģiju, kas šķiet ļoti sarežģīta. «Nekas, mēs tiksim ar to galā,» kolēģis kliedēja jaunās ārstes šaubas par savām spējām. Un Inese kļuva par rezidenti. Līdz doktora grādam nav tālu«Ar cukura diabētu diagnosticēto slimnieku skaits Latvijā aug. Patlaban apzināti 57 tūkstoši, taču domājam, ka to ir divas reizes vairāk. Liela daļa pacientu nāk pie ārsta novēloti, daļa vispār neiet. Citi atnāk, pēc tam pazūd. Situācija ir ļoti, ļoti smaga, tajā pašā laikā patlaban Latvijā endokrinologu mācīšana ir pārtraukta. Es šajā virzienā specializējos kā priekšpēdējā,» stāsta I.Pavliņa. Visgrūtāk ir ārstiem slimnīcā. Darbs parasti ievelkas līdz vēlam vakaram, nakts, mājas dežūras. Alga speciālistam, kurš mācījies desmit divpadsmit gadu, smagi strādājot, guvis pieredzi, ir piecsimt latu «uz papīra». Absurds. Protams, jaunajiem trūkst motivācijas strādāt Latvijā, un medicīnā ir apdraudēta paaudžu maiņa. Inesei radies iespaids, ka valsts ierēdņi krīzes bīstamību neapzinās. Darbs poliklīnikā ārstam it kā ir nedaudz vieglāks. Atnāk slimnieks, tam «sakoriģē terapiju», un pēc nedēļas viņš saka: «Dakter, es jūtos labāk!» Slimnīcās parasti tiek ārstēti ielaisti un smagi gadījumi, un sava darba rezultātu ārsts redz pēc krietni ilgāka laika. Tomēr, kā atzīst I.Pavliņa, vērtīgāko pieredzi viņa guvusi galvenokārt slimnīcās, tajās dežūrstundās, kad ir ļoti daudz neatliekamu situāciju, kad tev nav laika lasīt grāmatu, jo lēmums jāpieņem nekavējoties, pretējā gadījumā cilvēks tavu acu priekšā nomirs. «Kāpēc es vēl neesmu uzrakstījusi doktora disertāciju? Tā vēl priekšā. Taču piedalos zinātniskos konkursos un esmu pirmā latviešu ārste, kuras darbu atzinusi un publicējusi ASV Diabēta asociācija,» I.Pavliņa stāsta par savu tālāko profesionālo izaugsmi. Jaunā sieviete domā par ģimenes dibināšanu. Taču bez ārsta profesijas viņa savu dzīvi iedomāties vairs nevar. Medicīna reizē ir amats, zinātne un māksla. VIEDOKLIS Anna Zīverte, Jelgavas poliklīnikas vadītāja Daktere Inese Pavliņa ir jauna, zinoša. Pieredzi guvusi, slimnīcā strādājot ar smagiem pacientiem. Viņa ir arī atsaucīgs, sirsnīgs cilvēks. Ar jaunajiem dakteriem beidzamajā laikā Jelgavai ir ļoti paveicies. Ineses Pavliņas izglītība un karjera Dzimusi 1979. gadā Jelgavā mediķu ģimenē.No 1987. līdz 1995. gadam mācījusies Jelgavas 2. vidusskolā.No 1995. līdz 1997. gadam mācījusies Rīgas 49. vidusskolā un paralēli viengadīgajos reflektantu ķīmijas un bioloģijas kursos Rīgas Stradiņa universitātē.No 1997. līdz 2003. gadam mācījusies Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātēNo 2003. līdz 2006. gadam rezidentūrā Gaiļezera klīnikā ar specializāciju internā medicīnā. Paralēli stundu pasniedzējas darbs Stradiņa universitātes Anatomijas katedrā.No 2005. līdz 2007. gadam mācījusies rezidentūrā Gaiļezera klīnikā ar specializāciju endokrinoloģijā.2006. gadā, uzvarot konkursā, ieguvusi tiesības uzstāties ar referātu Starptautiskās diabēta federācijas rīkotajā Pasaules diabēta kongresā Keiptaunā, Dienvidāfrikas Republikā.2007. gadā, uzvarot konkursā, ieguvusi tiesības publicēt stenda referātu Amerikas Diabēta asociācijas rīkotajā kongresā Čikāgā, ASV.No 2004. gada darbs paralēli Gaiļezera slimnīcā par internistu un vēlāk par endokrinologu, no 2007. gada arī poliklīnikās Jelgavā un Rīgā.
