Nē, nē, runa nebūs par nodošanu metāllūžņos, jo LLU veterinārmedicīnas profesora, habilitētā veterinārmedicīnas doktora, valsts emeritētā zinātnieka Zigmunda Brūvera vaļasprieka intereses ir gluži pretējas…
Nē, nē, runa nebūs par nodošanu metāllūžņos, jo LLU veterinārmedicīnas profesora, habilitētā veterinārmedicīnas doktora, valsts emeritētā zinātnieka Zigmunda Brūvera vaļasprieka intereses ir gluži pretējas – viņš jebkuru tehnikas brīnumu vienmēr gribējis izpētīt, uzlabot un no lūžņiem jaunu uztaisīt. Bet, lai kaut ko pamatīgi pētītu, ir taču «jāgriež sloksnēs». Vismaz tā par veterinārijas profesora aizrautību joko kolēģi Tehniskajā fakultātē.
Zigmunds Brūveris spriež, ka tehniskas intereses varētu būt saņēmis mantojumā no senčiem – viens no vectēviem bijis sarkankoka galdnieks, savukārt tēvs pašmācības ceļā apguvis visas pirmskara lauksaimniecības mašīnas, varējis tās remontēt un uzturēt. Tādā vidē mazais Zigmunds jau sešu septiņu gadu vecumā kopā ar brāli sācis «munsturēt» augšā savas spēļu lietas – kuļmašīnu, gateri, vēja ģeneratoru, tvaika turbīnu. Līdzi attīstījusies arī doma par tehnisku izglītošanos. Bet vidusskolā gadījusies lieliska bioloģijas pasniedzēja, skolotāja Mutule, un nākamais profesors par savu studiju priekšmetu izvēlējies dzīvības noslēpumu.
«Tas tolaik bija arī hobijs. Kopš pirmā kursa sāku nodarboties ar pētījumiem, bet 38 gados man kabatā jau bija zinātņu doktora diploms. Zinātne, pedagoģiskais darbs, mācību grāmatu rakstīšana – slodze pa sešpadsmit septiņpadsmit stundām dienā. Līdz sapratu, ka tā var labākajā gadījumā strādāt trīs nedēļas, bet ceturtajā jādara kas cits,» un veterinārmedicīnas doktors pamazām atgriezies pie motoriem.
«Ārdīju savu motociklu, savu mašīnu un centos to uzlabot. Kad pats ar ideju realizēšanu netiku galā, gāju pēc padoma uz Mehanizācijas fakultāti,» profesors ar labpatiku atceras, ka «sloksnēšanas» rezultātā viņa pirmais žigulītis ātrumā pārspējis Eiropas mēroga rallista moskviču. Nu jau motoru pētnieks ir iepazinis ne tikai kādreizējos Savienības ražojumus no zaporožeca līdz zimam, bet arī ar zviedru, vācu un japāņu automobiļus. Pašlaik braucot ar sābu, ko, protams, uz servisu remontēt neved.
Bet vislielākais prieks profesoram tagad ir par mazdēlu, četrpadsmitgadīgu rīdzinieku, kas nedēļas nogalēs brauc uz Jelgavu, lai kopīgi ar vectēvu no lūžņiem būvētu augšā mocīšus. «Čezetu, javu, hondu esam uztaisījuši,» stāsta Zigmunds Brūveris un brīnās, ka puisis hondas elektrosistēmu pārzina labāk par viņu pašu.
