Pašiznīcināšanās programma jeb apoptoze ir ieprogrammēta katrā cilvēka ķermeņa šūnā.
Pašiznīcināšanās programma jeb apoptoze ir ieprogrammēta katrā cilvēka ķermeņa šūnā. Turklāt tieši šī dabas noliktā pašiznīcināšanās saistāma ar paša ķermeņa labklājību. Vēl vairāk – bez šūnu pašiznīcināšanās spējas cilvēka organisma dzīve būtu neiespējama, jo tieši kontrolētas šūnu pašiznīcināšanās rezultātā embrijs attīstās un aug mātes ķermenī. Piemēram, embrija attīstības sestajā nedēļā iznīcinās starppirkstu ādas šūnas un izveidojas atsevišķi pirksti. Bez tam katru dienu mūsu ķermenī mirst miljardiem neizmantojamu šūnu gan imūnsistēmā, gan zarnu traktā. Pretējā gadījumā šūnas, kas «aizmirsušas» nomirt, sablīvējas, izraisot daudzas smagas un bīstamas slimības. To saraksts ir tikpat garš, cik atšķirīgs – sākot ar aidu un Alcheimera slimību un beidzot ar reimatisko artrītu, vēzi, aknu cirozi un sirds infarktu. Tomēr visām šīm slimībām ir arī kas kopējs – tās lielākoties nav izārstējamas vai arī ir tikai apārstējamas.
Apoptoze zinātnieku uzmanības lokā ir nonākusi salīdzinoši nesen. Sešdesmitajos gados jauns austrāliešu zinātnieks Londonas pētniecības laboratorijā novēroja savdabīgu šūnas pašiznīcināšanās procesu. Tomēr sākotnēji šis atklājums zinātnieku «ģildi» neinteresēja. Pagāja vēl divi gadu desmiti, līdz tam tika piešķirta pienācīga nozīme. Pašlaik zinātne apoptozi jau ir ierindojusi starp 20. gadsimta izcilākajiem atklājumiem, bet pasaulē katru gadu parādās aptuveni 10 000 zinātnisku darbu par šo tēmu. Apoptozes darbības mehānisma atšifrēšana varētu «atvērt» jaunu lappusi smago slimību ārstēšanā. Lai atrastu šos pieejas punktus nākotnes terapijai, apoptozes pētnieki studē atsevišķus kompleksās šūnu pašiznīcināšanās parādības «soļus». Zinātnieki cer atklāt molekulāro «slēdzi», kas liek apoptozes programmai sākt darboties vai arī pārtrauc to. Pagaidām zinātnieki gan ir izpratuši tikai pamatprincipus.
Lai sāktu pašiznīcināšanās procesu, šūnas izmanto noteiktus enzīmus. Dzīvodami šūnas «organismā», šie enzīmi rotē tajā līdzīgi riņķzāģiem, sadalot nepieciešamos proteīnus, kas nepieciešami šūnas struktūras nodrošināšanai. Enzīmi netieši skar arī DNS. Vienīgais, kas no šūnas paliek pāri pēc enzīmu iznīcināšanas kaismes, ir daudzi mazi, membrānas apjozti šūnas atkritumu «maisiņi», kas pazūd pēc saskarsmes ar imūnsistēmā mītošām iznīcinātājšūnām. Tādējādi pēc apoptozes iekustinātā šūnu pašiznīcināšanās mehānisma pāri nepaliek pilnīgi nekas. Turklāt, ja šie enzīmi saņem «nāves» signālu, tos vairs nav iespējams apstādināt. Tieši šā iemesla dēļ daba šūnu ir apgādājusi arī ar veselu rindu «kontrolieriem», kas baisos iznīcinātājus tur «īsā pavadā». Pašlaik zinātniekiem ir zināms aptuveni divdesmit šādu «kontrolieru», no kuriem vieni veicina ieprogrammēto šūnu pašnāvību, bet otri – bremzē. Tomēr abu veidu «ģimenes locekļi» atrodas līdzsvarā, un, kamēr tas pastāv, ne šūnai, ne cilvēka organismam briesmas nedraud. Problēmas sākas brīdī, kad šūnas organismā norisinās vai nu «par daudz», vai arī «par maz» apoptozes. Audzēju slimības ir tikai viens no piemēriem, kad ir «par maz» apoptozes, kā rezultātā dezorientētās vai arī uz apoptozes signāliem vēlīni reaģējošās imūnšūnas «uzbrūk» veselajiem cilvēka organisma audiem. Savukārt «par daudz» apoptozes gadījumi izpaužas Alcheimera un Parkinsona slimībā.
Zinātnieki liek lielas cerības uz apoptozes izmantošanu arī tāpēc, ka ir atklāti vīrusi, kas pārmanto antiapoptoziskus gēnus, kas tiem ļauj pārraut šūnu noraidīto «nāves» signālu un turpināt ekspluatēt sev nepieciešamo šūnu vairošanās nolūkos. Tomēr šī dažiem vīrusiem novērojamā parādība ļauj cerēt, ka apoptozes «ieslēgšanas» – «izslēgšanas» iespēja reāli pastāv. Atliek vien to meklēt un atrast.
