(kuram pat sapņos rādās Mārtiņa Pīlādža lauri!?) jeb Komentārs komentāram.
(kuram pat sapņos rādās Mārtiņa Pīlādža lauri!?) jeb Komentārs komentāram
Ar lielu nepacietību gaidīju otrdienas «Zemgales Ziņas» ar M.Sprudzāna komentāru, jo visu sestdienas pirmspusdienu viņš cītīgi nosēdēja sociāldemokrātu gada pārskata konferencē, taču – nekā. NRA, daži citi masu informācijas līdzekļi par šo it kā necilo provinces notikumu varēja uzrakstīt, bet lielākā Zemgales avīze noklusēja. Kāpēc tā? Saslimis, vai?
Saņēmu atbildi trešdien (26.09.2001.) ar komentāru «No kura gala pūst zivs?» Izrādās, M.Sprudzāns vesels «kā rutks», arī karikatūrists radošā pacēluma fāzē, tikai visu pirmdienu, kā pats atzīstas, nosēdējis kuluāros, kur «aizvien biežāk tiek runāts arī par partijas līdera Jura Bojāra daudziem LSDSP biedriem nepieņemamo virskundzību, kuras rezultātā lēmumu pieņemšanā piedalās tikai saujiņa LSDSP spices vīru» (citāta beigas).
Ja par «saujiņu» uzskata partijas Domes valdi (šogad 16, iepriekšējā gadā 19 valdes locekļi), kurā produktīvi strādā arī divi jelgavnieki – A.Mugurēvičs un P.Salkazanovs –, lai nu būtu. Bet svarīgākos politiskos lēmumus pieņem kongresā ievēlētie 40 un no rajoniem un valsts pilsētām deleģētie 38 domnieki, tātad 78 cilvēki, un J.Bojāram, J.Ādamsonam un citiem ir katram tikai viena balss. Lai nu visām Latvijas partijai, sevišķi TP un Jaunajai kristīgajai partijām, būtu tāda «saujiņa»!
Pilnīgi varu piekrist M.Sprudzāna konstatējumam, ka «vēlēšanu rezultāti Polijā (piebildīšu – samērā nesen Lietuvā un pavisam «svaigie» Igaunijas prezidenta ievēlēšanas iznākumi) liek domāt par stabilu kreiso ideju popularitāti Austrumeiropā, un arī Latvija nav izņēmumus» (citāta beigas). Mums – «pašmāju kreisās politikas pārstāvjiem» nevis būtu pāragri (tā – M.Sprudzāns), bet ir pāragri teikt «hop»! Vēl jāpārlasa daudzi pretinieku, tostarp «Dienas» koncerna, izdevumu «raktie grāvji». Šai ziņā perfekti strādā arī «Zemgales Ziņu» komentētājs M.Sprudzāns. Tā vien liekas, ka viņš nepārtraukti sapņo par tādu popularitāti, kādu pusotrā gadā Jelgavas un rajona latviski lasošā publikā ieguva viņa priekšgājējs Mārtiņš Pīlādzis. Tikai nevajadzētu aizmirst, ka M.Pīlādzis komentēja, dokumentāli pierādīdams faktus un skaitļus (jā – dažreiz no konteksta izrautus, kurus saņēma no dažādiem, pat pilnīgi pretēji noskaņotiem avotiem), bet M.Sprudzāns «ganās kuluāros» un mēģina komentēt baumas. Tam pierādījums – trešdienas «domraksts», kur faktu gandrīz nav. Pat konferences balsojumi, bet tie patiešām ir interesanti, nav publicēti! Dažādu pieņēmumu un bezrobežu fantāzijas, piemēram, par LSDSP it kā nodevušo deputātu, šai komentārā pārpārēm, bet uz to lai atbild paši apmelotie.
Noslēgumā – par M.Sprudzāna prognozēm.
1. Partijas šķelšanās nenotiks priekšsēdētāja vēlēšanu rezultātā. Ja paliks J.Bojārs – 8. Saeimas vēlēšanās LSDSP dabūs minimāli 14 – 16 mandātus, maksimāli 20 – 25 mandātus.
2. Par 5% kā lielu sasniegumu – šāds kritums (gan ne tik dziļi, bet līdz 8 – 10 mandātiem) tiešām iespējams, bet tieši J.Bojāru nometot, nevis atstājot. Pēc labām vēlēšanām parasti nāk mazāk veiksmīgs rezultāts, uz ko jābūt gataviem arī sociāldemokrātiem, jo mūsu «zvaigžņu stunda» bija 1997. gada pašvaldību vēlēšanas (79 000 balsu), kurās pārspējām visas parlamenta partijas, taču tās «nogulēja» šo signālu.
3. Par «labējo sociāldemokrātu daļu», kura nākamajā Saeimā varētu atrast kopēju valodu ar vienu otru labējo partiju un pat piedalīties valdības veidošanā, kur P.Salkazanovam jau ir pieredze. P.Salkazanovs bija ministrs tieši «Bojāra – Ādamsona alianses» laikā labēji centriskās Viļa Krištopana valdības sastāvā.
4. Kas nedara godu Latvijas Sociāldemokrātiskajai strādnieku partijai?
a) «vēlētāju atmiņā, domājams (noteikti – P. M.), ir palikuši arī nesenie finansu skandāli, kas jūtami satricināja LSDSP» (citāta beigas). Piekrītu – godu nedara, nevis satricināja partiju. Ierindas biedri pēc šiem skandāliem no vadības dažādu spārnu pārstāvjiem saņēma pilnīgu informāciju, tādēļ šie skandāli stiprināja partiju;
b) par sadarbību ar PCTVL, kas ar steigu esot jāpārtrauc …, jo «LSDSP godu nedara». Sadarbība ar jebkuru Rīgā, Jelgavā, Limbažos vai Rēzeknē nav goda vai negoda jautājums, bet gan vēlētāju piešķirto mandātu diktēta nepieciešamība. Godu nedara ne pārlieka tuvināšanās ar LNNK/«TB», par ko iestājas daļa no mūsu Saeimas frakcijas, ne aicinājums apvienoties ar Tautas saskaņas partijas frakciju «bitīšu stropā»;
c) daudzreiz dzirdētā un lasītā tēze, «ja Latvija tomēr vēlas iestāties ES, tad arī pašmāju sociāldemokrātiem būtu pienācis laiks kļūt vairāk līdzīgiem saviem Rietumeiropas kolēģiem» (citāta beigas). Kuriem pavēlēsiet līdzināties, Sprudzāna kungs? Varbūt franču biedriem ar zaļo un kreiso radikāļu ministriem Žospēna vadībā? Iespējams, ka Jūsu simpātijas pieder Vācijai un izteikti labējam sociāldemokrātam Šrēderam, kura «labā roka» vicekanclers un ārlietu ministrs ir alianses «Vienotība – 90» līderis Joška Fišers. Šis bloks deviņdesmito gadu sākumā izveidojās uz Zaļās partijas un Rietumvācijas 12 veco zemju vācu kompartijas bāzes. Varbūt tomēr ieteiksiet par paraugu ņemt Austriju? Tur pašlaik «toni nosaka» sociāldemokrātu un Tautas partijas koalīcija. Man nav tiesību Jums kaut ko ieteikt, tādēļ pazemīgi lūdzu – nepūderējiet smadzenes vidusmēra «Zemgales Ziņu» lasītājiem, kas naudas un laika deficīta apstākļos nevar iedziļināties ES 15 valstu + Norvēģijas, Izraēlas un Šveices politiskā spektra analīzē, bet Jūs kā monopolists informācijas telpā viņus dezinformējat! Cik Rietumeiropā un Ziemeļeiropā valstu un sociāldemokrātisko partiju (dažās ir vairākas, piemēram, Beļģijā, Izraēlā), tik dažādības partneru izvēlē, ekonomikas niansēs, attieksmē pret ES, NATO utt. Tieši tas ir gan Socinternacionāles (LSDSP ir tās īstenais biedrs), gan Eiropas Sociālistu partijas (17 dalīborganizācijas un ap 15 asociēto partiju, t.sk. LSDSP līdz Latvijas uzņemšanai Eiropas Savienībā) spēks un politiskās ietekmes ilglaicīgums.
Jelgavas kreiso spēku publicists Pēteris Miļūns
