Ne visiem ir skaidra vīzija un programma, kur dzīvē «likties», kā naudiņu pelnīt. Daudziem tas ir izziņas process, taustīšanās, veiksmīgi un ne tik ļoti mēģinājumi un meklējumi. Tajos var noderēt psiholoģes Andras Dietlavas padoms.
Ne visiem ir skaidra vīzija un programma, kur dzīvē “likties”, kā naudiņu pelnīt. Daudziem tas ir izziņas process, taustīšanās, veiksmīgi un ne tik ļoti mēģinājumi un meklējumi. Tajos var noderēt psiholoģes Andras Dietlavas padoms.
Teju divus gadus Andras darbavieta ir Profesionālās karjeras izvēles valsts aģentūras (Pkiva) Zemgales Reģionālais informatīvi konsultatīvais centrs. Tajā viņa apmeklētājiem sniedz psiholoģiskus padomus, konsultē, piedalās dažādos Pkiva rīkotajos pasākamos gan aģentūras telpās, gan izbraukumos, nedaudz nodarbojas ar lietvedību un uzskaiti “atgriezeniskajai saitei”. Darbs ir interesants, un tā pietiek, atzīst jaunā speciāliste. Sarunā atklājas viņas karjeras labirinti.
Kas noteica tavu profesijas izvēli?
Beidzot mācības Jelgavas 1. ģimnāzijā, devos studēt uz Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolu, zināju, ka vēlētos mācīties Skolvadības fakultātē. Tajā varēju izlemt pastiprināti apgūt bioloģiju vai psiholoģiju. Vairāk uzrunāja psiholoģija.
Dzīvē mani pavadījuši divi virzieni, kas ir vienlīdz būtiski, – darbs ar cilvēkiem, birojā un tā organizēšana. Arī pašlaik esmu krustcelēs – turpināt konsultēšanu vai aiziet pa vadības līniju. Tā bijis vienmēr!
Kāda ir tava darba pieredze?
Esmu ieguvusi bakalaura grādu psiholoģijā un skolotājas kvalifikāciju. Pēc studijām atgriezos 1. ģimnāzijā. Tur nostrādāju trīs gadus, taču tad nācās izšķirties, vai darbu turpināt, jo palielinājās prasība pēc maģistra grāda psiholoģijā, bet nebiju īsti pārliecināta, vai vēlos to iegūt šajā jomā. Kādu laiku biju metodiķe lietvede skolā Rīgā, kur guvu nelielu pieredzi, kā organizēt biroja darbu un mācību procesu. Dažus mēnešus nostrādāju Labklājības ministrijā par pārvaldes vecāko referenti, līdz saņēmu piedāvājumu darboties šeit.
Ko tev devušas iepriekšējās darbavietas?
Par katru ir vislabākās atsauksmes, jo esmu paņēmusi līdzi “mugursomu ar pieredzi”. Skola ir piemērota vieta, kur sākt, ja esi nolēmis strādāt par psihologu. Ja vari atrast kontaktu ar skolēnu, pusaudzi vai jaunieti, tas ir pirmais pluss, ka šajā jomā spēsi būt profesionālis. Nākamais solis ir darbs ar vecākiem. Sākumā šķita – es tāda jauniņa, ko varēšu teikt? Ja izdevies atrast pieeju, vari uzsist sev pa plecu, ka esi sapratis. Skola man bija karjeras pakāpieniņš.
Ministrijā savukārt satiku brīnišķīgus cilvēkus – ļoti zinošus un atsaucīgus –, no kuriem varēju daudz mācīties. Tas bija labs pamats.
Rīgas skolā nācās strādāt ar cilvēkiem, pluss lietvedība, kas man vienlīdz labi padodas un patīk. Ja būtu jāizvēlas, labprāt paskatītos, kāda ir vadība. Karjeras principi man vēl joprojām aktuāli, un tiek “mesti kauliņi”, jo karjera ir visa dzīve.
Ko nozīmē būt psihologam Profesionālās karjeras izglītības valsts aģentūrā?
Šī ir labākā vieta, kur psihologam strādāt, jo jākonsultē dažāda vecuma cilvēki, tas nepieciešams, lai paaugstinātu kompetenci un turētos līmenī. Pašlaik varētu atgriezties skolā vai strādāt kādā sociālās aprūpes centrā, jo nemitīgi ar šiem cilvēkiem sadarbojos. Patīk, ja darbā ir daudzveidība – izbraukumi, konsultācijas aģentūrā, praktiskās nodarbības. Mans amata apraksts ir gana plašs. Taču konsultēt var psihologs, kam ir privātprakse. Manas profesijas kolēģi skolās veic diagnostiku, lasa lekcijas, vada seminārus, treniņus un grupu nodarbības.
Kas tev darbā sniedz lielāko gandarījumu?
Tie ir mazie gandarījumi konsultāciju līmenī. Kad atnāk klients, sākumā par viņu saņemu tikai vispārēju informāciju, kā viņš sevi pasniedz. Ja varu valodā, sejas izteiksmē, stāstījumā saredzēt “zemūdens akmeni”, kas viņam traucē pieņemt lēmumu un dzīvot veiksmīgāk, ja varu to iekustināt, ka mainās viņa uzvedība, attieksme un skatījums uz dzīvi, tas sniedz gandarījumu.
Gadās, ka cilvēka emocionālais slogs ir tik smags, ka viņš nespēj saredzēt resursus, kā tikt galā. Mēs braucam arī pa rajonu, satiekam lauku ļaudis – it kā nojaut un redzi, ka viņa ķermeņa valoda ir kā brēciens pēc palīdzības, bet tajā brīdī nespēj dot vairāk, kā paredzēts. Kad šādu cilvēku aicinu uz konsultāciju, bet viņš neierodas, atbildība, protams, ir uz viņu, bet arī es pārdomāju – varbūt kaut ko neizdarīju, kā nākas. Ir gandarījums, ja cilvēks tomēr atnāk, jo viņš atradis kādu resursiņu, lai cīnītos.
Kā tu atgūsti emocionālo līdzsvaru?
Darbā man ir brīnišķīgi kolēģi un vadītāja, kas ir ļoti būtiski. Profesionālajā ziņā psihologam vajadzīga supervīzija, kas nozīmē strādāt grupas pārraudzībā. Svarīgi būt kopā ar citiem psihologiem, ka jebkurā brīdī varu teikt – man bija tāda lieta, ko jūs par to sakāt? Supervīzija nepieciešama visiem, kas strādā ar cilvēkiem.
Ar ko tu nodarbojies ārpus darba?
Brīvā laika man ir samērā maz. Piektdienas, sestdienas paiet maģistrantūras studijās. Cenšos veltīt laiku vecākiem un draugiem, ar draugu aizbraukt paelpot svaigu gaisu. Reizēm vislabākais to atrast sev, ieritināties segā un atslēgties no ritma, kas citādi uztur formā. Esmu azartiska darbā, bet ne interesēs. Braukt slēpot uz kalniem vai lēkt ar izpletni – tas nav priekš manis.
