Lai begonijas, petūnijas un virkne citu sulīgi zaļu un ziedošu dēstu maija vidū ceļotu uz jelgavnieku, tērvetnieku, dobelnieku un jūrmalnieku dārziem, Gulbīšu mājās Cenu pagasta Brankās uz palodzēm un siltumnīcā rosība sākās jau februārī.
Lai begonijas, petūnijas, leduspuķes, balzamīnes, fuksijas un virkne citu sulīgi zaļu un ziedošu dēstu maija vidū ceļotu uz jelgavnieku, tērvetnieku, dobelnieku un jūrmalnieku dārziem, Gulbīšu mājās Cenu pagasta Brankās uz palodzēm un siltumnīcā rosība sākās jau februārī.
Plēves mājā cieši cits ar citu sadzīvo dažādu puķu dēsti, iekārtos podos pāri malām sāk stiepties pelargoniju un petūniju dzinumi. Tās izaugušas no spraudeņiem, kas atvesti no Anglijas, un ir ar izteiktāku lapu un ziedu krāsojumu. Taču arī šajās mājās līdzīgi kā daudzviet mūsu valstī īstie saimnieki strādā svešatnē – jau trešo gadu meitas Egijas Alvikas māju pieskata un dārzā rosās Māra Ozola. Jo pastāvīgie kundes, Egijai aizbraucot, lūguši turpināt iesākto – audzēt dēstus. Uz jautājumu par cenām Māra nopūšas, ka tās īpaši palielināt nevar, jo ļaužu pirktspēja arvien samazinās. Pensijas un algas paliek vecās, bet inflācija uz vietas nestāv. Turklāt no tantiņām, kas vēlas nopirkt kādu leduspuķi kapu izdaiļošanai, neko daudz nepaprasīsi. Gadās jau pa kādam bagātniekam, kas savu daiļdārzu veido no tūju rindām un skujeņiem, bet pie namdurvīm pakar puķu toveri. Un tādi vasarā izdomā uz divām nedēļām doties atvaļinājumā, podu nelaista, bet atbraukuši plāta rokas – puķe nokaltusi.
Blakus plēves mājai glīti veidotās dobēs nupat izstādītas atraitnītes. Patlaban vien pāris lapiņu, bet, tiklīdz būs pārciests vides maiņas pārsteigums, sasparosies, lai jau maijā priecētu apskatniekus.
“Saimniece ir tāda žiperīga meitene,” par meitu teic Māras kundze. Egija pirms vairākiem gadiem beigusi LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultāti, vēlāk ieguvusi arī grāmatveža ekonomista diplomu Latvijas Universitātē. Tomēr ar divām augstākajām izglītībām kabatā mūsu zemi pirms trim gadiem nācās pamest, jo kredītā iegādājās šīs mājas ar hektāru zemes, bet vietējie darba devēji viņas zināšanas ar atbilstīgu samaksu novērtēt nevēlējās. Taču Egija nākampavasar domā atgriezties dzimtenē pavisam, Anglijā labi apguvusi daiļdārznieces prasmes, tādēļ plāno sakārtot pirms septiņiem gadiem nopirktās mājas apkaimi. Ēka atrodas starp divām šosejām, lai arī ikdienā troksnis liels, vieta diezgan laba, nu ierīkots ūdensvads, izbūvētas vannas istabas, iekārtota laba kurtuve. Tiesa, noteikumi paredz, ka tur būvēt drīkst tikai uz vecajiem pamatiem, bet tas lielas raizes nesagādā – saimnieki vecas guļbūves vietā domā uzcelt jauku atpūtas vietu ar pirti. Kādreiz bijusi doma iekārtot viesu namu, ēdnīcu, kafejnīcu, bet neilgā laikā pierādījies, ka atpūtnieku izklaides un trokšņošana blakus mājā nav pa prātam, turklāt bieži uzdarbojušies arī garnadži.
“Visu mūžu svešā mēlē runāt grūti,” Māra stāsta, ka meita un znots nākamgad atgriezīsies ne vien patriotisku jūtu vadīti, bet arī pašu meitas dēļ. Latvietis ir latvietis, uz mūžu svešatnē nepaliks. Lai gan kremt, ka tur dārza darbu vadītājam maksā pat 3000 latu mēnesī, bet te labi izglītots speciālists var nopelnīt kādus piecus sešus simtus. Tagad gan solot pusotru tūkstoti, taču kundze domā, ka vēl ilgs laiks paies, līdz darba ņēmējus vērtēs nevis blatu un pazīšanās līmenī, bet gan pēc zināšanām. “Kad kārtējo reizi lidostā pavadu meitu, sirds sāp, redzot, kas valsti pamet ne tie švakākie, bet jaunie un izglītotie,” rūgtumu neslēpj sieviete. Vai katrā ģimenē kāds uz Norvēģiju, Zviedriju vai Īriju devies laimi meklēt. “Kāpēc jauniešiem gaidīt 30 gadu, kamēr kaut kas šajā valstī uzlabosies? Maksā kapeikas, bet kā jāstrādā – ar mobilo blakus dienu un nakti jāpavada.” Ārzemēs pēc pulksten pieciem vakarā neviens darba devējs pat neiedomātos traucēt, svētdienas brīvas, turklāt pilnībā apmaksātas svētku brīvdienas. Ja šoferim beidzies darba laiks, viņš savu autobusu pietur, bet cilvēkus tad ved bez maksas, vecajiem palīdz iekāpt sabiedriskajā transportā. Lai arī cita mentalitāte, ļaudis esot atvērtāki un labsirdīgāki. Māra pagājušajā vasarā mēnesi nodzīvojusi Anglijā. Par kultūras līmeni tur liecina kaut vai tas, ka savrupmājām durvis gatavotas nevis no bieza metāla, bet presēta kartona. Un sētas puses ieeju pat neaizslēdz, jo zina – vietējie nezags, ja garnadži apciemo, tad tie bijuši viesstrādnieki no Austrumeiropas. Iepērkoties ārzemēs, pārdevēji laipni apkalpo, pirkumu iesaiņo, ja gadījies brāķis – atnes vietā un vēl dziļi atvainojas. Kā tas ir pie mums? Māras mazmeita sestklasniece lielveikalā “Maxima” nopirkusi saulesbrilles, bet uz ielas viņu noķēra apsargi, ieveda iekšā un burtiski izkratīja. Protams, pirkuma čeks bija, vien darbiniekam licies, ka meitene ko zagusi. Taču veikalā nav saņemta nedz elementāra pieklājība, nedz atvainošanās.
