Kalnciema – Klīves dievnams ir valgundnieku saglābts, bet vēl prasa līdzekļus.
Kalnciema – Klīves baznīcā dievkalpojumi notiek mēneša otrajā un ceturtajā svētdienā. Šogad tā sanāca, ka Pūpolsvētdienā dievkalpojuma tur nebija, taču ar draudzes mantziņa Ludviga Feldmaņa gādīgajām rokām dievnams rotāts ar pūpolu zariem. Vecajā Kalnciema pagastā gaida Lieldienas. Nāk atpakaļ uz laukiemVēsturē aizgājis laiks, kad 1855. gada Jāņos iesvētītais dievnams svētkos pulcēja līdz pat astoņiem simtiem baznīcēnu. Urbanizācija jeb pilsētu augšana noplicinājusi Latvijas laukus. Baznīcas apkārtnē var nosaukt desmitiem māju vārdu, no kurām vairs nav ne miņas. Nav arī paša Kalnciema pagasta. Ar šādu nosaukumu otrpus Lielupei pēc Otrā pasaules kara izaugusi vesela pilsēta, taču tai ar Kalnciema – Klīves baznīcu nav cieša sakara. Tur ticībā stipri ir katoļi, kas pirms desmit gadiem pilsētā uzcēla savu dievnamu. Tomēr Kalnciema – Klīves baznīcā ir 22 draudzes locekļi, tai nāk klāt jaunas ģimenes, jo urbanizācijai tā saucamajā Pierīgā rodas atpakaļejošs vilnis. Proti, uz laukiem pārceļas turīgāki cilvēki, kuri strādā pilsētā. Tiesa, to nav daudz, bet, piemēram, pazīstamais veterinārārsts Juris Tolpežņikovs, kurš pirms dažiem gadiem sācis dzīvot Valgundē, nāk arī uz veco baznīcu. Katrā ziņā tur laipni sagaida katru atnācēju. Divu vīru vadībā«Kā es kļuvu par Kalnciema – Klīves draudzes priekšnieku?» Pārjautā Ilgonis Lagzdiņš, kurš ar savu kuplo ģimeni dzīvo Sileniekos, kas atrodas puskilometru no baznīcas. Tas esot garš stāsts. Īsumā sakot, pēc smagas autokatastrofas Ilgonis piedzimis vēlreiz. Tas viņā radīja dziļas pārdomas par līdzšinējo dzīvi un tuvināja Dievam. Draudzes priekšnieka pienākumus I.Lagzdiņš veic no 1993. gada. Periodiski saskaņā ar baznīcā pastāvošajiem noteikumiem viņu šajā amatā nomaina L.Feldmanis jeb Ludis, kā viņu sauc ikdienā. Viņš nāk no Jaunsvirlaukas pagasta, bet šajā pusē ir savējais jau no 1951. gada, kad kā jauns Jelgavas Pedagoģiskās skolas absolvents sāka strādāt savā vienīgajā darbavietā – tagadējā Kalnciema vidusskolā, kas pagājušā gadsimta divdesmitajos gados uzbūvēta uz baznīcas zemes. Padomju laikos «skolotājs» un «baznīca» skaitījās nesavienojami jēdzieni, tādēļ viņam ar kundzi Veltu ceļš uz dievnamu bija liegts. Taču, kolīdz sākās atmodas laiks, skolotājs rosīgi iesaistījās draudzes darbā. «Lielos darbus parasti veic Ilgonis ar dēlu Jāni. Pirms dažām nedēļām viņš nogāza vecās liepas, kas ar izpuvušajiem stumbriem apdraudēja gan dievnamu, gan karavīru kapus, kuri atrodas blakus baznīcai. Man atliek dievnama piekārtošana,» saka allaž možais Ludis. Katram sava kanceleIeejot baznīcā, skatam paveras pseidogotiskā stilā veidots altāris ar gleznu «Golgāta», lustras ar īstiem svečturiem. Vienkāršā interjera īpatnība ir divas kanceles. Kreisajā pusē – augstākā un greznākā domāta mācītājam. Labajā pusē – zemākā un vienkāršākā – mācītāja aizvietotājam, kas varēja būt arī skolas pārzinis. Baznīcas vēsturē ir ziņas par 36 mācītājiem, tostarp Kalnciema skolas dibinātāju (1839. gadā) Vilhelmu Kristianu Panteniusu, humora pilno un humāno Moricu Konrādiju (1821 – 1904), kurš reizē kalpoja gan Jelgavā Sv.Annas, gan Kalnciema – Klīves baznīcā. Līdzīgi minētajās abās vietās tagad kalpo mācītājs Tālis Rēdmanis. Vērtīgas ir baznīcas ērģeles, ko draudze ieguva 19. gadsimta piecdesmitajos gados. Padomju varas laikā baznīca visu gadu stāvēja nekurināta, tādēļ klaviatūrā sabrieduši vairāki taustiņi, cietuši reģistri. Kā atzīst ērģelniece Dace Jamonte, šī mūzikas instrumenta skaņa nav krāšņa, kādai tai vajadzētu būt. Tomēr dievkalpojumos draudze lūdz spēlēt vecās ērģeles, tās tomēr ir kas īpašs. Diemžēl atjaunotās Latvijas valsts laikā Kalnciema – Klīves baznīcai nav izdevies piesaistīt līdzekļus. Agrāk caurā jumta dēļ bojājušies spāru gali, un, kā atzīst L.Feldmanis, ja vēl kolhoza laikā 1989. gadā valgundnieks galdnieks Kārlis Rimša ar metāla stiegrām nebūtu nostiprinājis griestus, tie būtu iebrukuši. Resursu baznīcas sakopšanai pietrūkst. Būtu jāraksta projekti, jāpiesaista līdzekļi. «Piekrītu domai, ka Kalnciema – Klīves baznīca varētu apvienoties ar Jelgavas Sv.Annas baznīcu. Taču šajā jautājumā draudzē vienprātības nav,» atzīst L.Feldmanis. Kā stāsta mācītājs T.Rēdmanis, zviedru pieredze rāda, ka mazo draudžu apvienošanās ar lielajām var būt par svētību. No otras puses, patstāvībā un neatkarībā ir liels spēks.
