Iznākusi grāmata par izcilā pedagoga un klarnetista Jūlija Grūtupa dzīvi un darba metodēm
«Latvijas mūzikas vēsture ir bagāta. Līdzās plaši pazīstamiem māksliniekiem tajā var atrast arī simtiem citu nozīmīgu personību. Tie ir mākslinieki, kuri veltījuši savu darbu godprātīgam darbam Latvijā, nereti perifērijas novados. Viens no šādiem māksliniekiem ir klarnetists un mūzikas pedagogs Jūlijs Grūtups,» jelgavnieces Dzintras Šleijas grāmatas, kas veltīta izcilā mūziķa devumam, ievadā raksta mākslas doktors Armands Šuriņš.
Iespējams, pats gribēja rakstīt grāmatu
Doties pa J.Grūtupa pēdām, kas pagājušā gadsimta trīsdesmitajos līdz septiņdesmitajos gados stingri mītas Dobelē, Jelgavā, Rīgā, Jūrmalā un pat plašās padomju zemes Tālajos Austrumos, Jelgavas Mūzikas skolas mežraga spēles pasniedzēju Dz.Šleiju pamudinājuši viņas rīcībā nonākušie pedagoga pieraksti. «Tā kā pati sāku mācīties mežragu, šīs klades likās ļoti interesantas un pamācošas. Acīmredzot pats Grūtups ir gribējis izveidot grāmatu – tik pedantiski punkts pa punktam un kaligrāfiskā rokrakstā viss bija uzrakstīts. Taču kādu iemeslu dēļ tas viņam nebija izdevies,» spriež «Pedagogs Jūlijs Grūtups. Pūšaminstrumentu spēles metodika» autore. Grāmata, kas papildināta ar mūziķa ģimenes un audzēkņu atmiņām un citām laikmeta liecībām, gan nākusi savā ziņā nejauši. Tās pamatā ir šoziem Latvijas Mūzikas akadēmijā veiksmīgi aizstāvētais bakalaura darbs. «Pedagoga mazdēls Mārcis Katajs, kurš veiksmīgi turpina vectēva aizsākto mūzikas jomā, bija ļoti ieinteresēts, ka rakstu darbu par Jūliju Grūtupu. Viņš arī ierosināja izveidot grāmatu,» stāsta Dzintra, izteikdama pateicību arī J.Grūtupa dēlam žurnālistam Gaitim Grūtupam par sagādāto ģimenes arhīvu un citiem izziņas materiāliem, kā arī mūziķa dēlam no pirmās laulības advokātam un publicistam Andrim Grūtupam par redakcionālo un finansiālo atbalstu grāmatas tapšanā. Tā tiek dāvināta Latvijas mūzikas skolu bibliotēkām, kā arī J.Grūtupa klarnetes spēles Jauno izpildītāju konkursa dalībniekiem. Kopš 2011. gada tas tiek rīkots Dobelē.
Bigbends – otrs lielākais PSRS
Šķetinot J.Grūtupa pedagoģiskā fenomena pavedienu, A.Šuriņš min, ka tas «pamatojas vairākos personisko īpašību slāņos». Pirmkārt lielu iespaidu atstājusi piederība savai paaudzei, kā arī tikšanās ar tādiem izciliem pedagogiem kā Jāni Gresti, pie kura J.Grūtups mācījās Jelgavas 2. valsts vidusskolā un kurš pratis spēlēt vairākus instrumentus, kā arī vecmeistaru Jēkabu Mediņu, kas pēc profesora Jāzepa Vītola ierosmes izveidoja Jelgavas Tautas konservatoriju muzikāli apdāvinātiem audzēkņiem bez vecuma ierobežojuma. Nav gan nekādu ziņu, ka talantīgais jauneklis, kurš jau skolas laikā pavadījis, kā pats raksta, «negulētas spēlmanīša naktis putekļainās deju zālēs», būtu tur mācījies. Taču vēlākos gados tieši J.Mediņš, uzaicinot J.Grūtupu pie sevis darbā par pūšaminstrumentu nodaļas vadītāju, kļuva par viņa pedagoģiskās darbība «krusttēvu» un tuvu draugu.
Pagājušā gadsimta trīsdesmitie gadi bija īpaši auglīgs laiks J.Grūtupa profesionālajā izaugsmē. Viņš ne tikai iestājās Latvijas Valsts konservatorijā pūšaminstrumentu nodaļā, bet arī darbojās vairākos orķestros. Ironiski, bet pašam nostāties pie diriģenta pults nopietna orķestra priekšā pirmo reizi izdevās vien Tālajos Austrumos, kurp J.Grūtups tiek aizsūtīts lopu vagonā par dalību Latviešu leģionā. Dz.Šleija raksta, ka ar ieslodzījuma vietas pavēlniecības atbalstu talantīgais latvietis nodibina Klusā okeāna flotes vieglās mūzikas bigbendu – otru lielāko orķestri bijušajā Padomju Savienībā.
Spēja panākt augstu klasi J.Grūtupa daiļradē izpaudās, arī atgriežoties no izsūtījuma un sākot darbu dažādās skolās. Piemēram, izcilais pedagogs panāca, ka 1950. gadā viņa vadītais Dobeles skolēnu pūtēju orķestris vienīgais līdzās 308 pieaugušo un 87 bērnu koriem gājienā braši soļo cauri Rīgai un piedalās Padomju Latvijas Dziesmu svētkos.
Kurš katrs neder
«Par Jūlija Grūtupa biogrāfiju iepriekš neko daudz nezināju. Tikai paņemot rokās viņa pierakstu klades, sapratu, cik mērķtiecīgs un pedantisks bija šis cilvēks. Stingrs, bet arī ļoti sirsnīgs. Mīlēja humoru, diezgan daudz runāja ar audzēkņiem par vispārīgām tēmām, piemēram, kā puišiem labāk izturēties pret meitenēm,» atklāj Dz.Šleija, kura savā profesionālajā darbībā cenšas izmantot ievērojamā pedagoga atstātās darba metodes. Tās tiešām bijušas stingras. Piemēram, J.Grūtups uzskatīja, ka pūšaminstrumentu spēles audzēkņi rūpīgi jāatlasa. Nedrīkstēja uzņemt ar hroniskām sirds, plaušu, acu un ausu slimībām, nepareizu mutes uzbūvi, lūpu formu un zobu stāvokli, kā arī fiziski vāji attīstītus un ar nepilnīgu muzikālo dzirdi. Pedagogs lielu uzmanību pievērsa audzēkņa stājai, elpošanas un skaņveides vingrinājumiem, mēles un pirkstu tehnikai un citām niansēm, bez kā nav iedomājama pēc iespējas perfekta pūšaminstrumentu spēle. Turklāt apmācības sākumā, viņaprāt, bija ļoti svarīgi nepieļaut kļūdas, jo nākotnē tās izlabot kļūst teju neiespējami.
«Lai panāktu pūšaminstrumentu spēles attīstību, jābūt stingrākam. Pirmkārt nepieciešama muzikālā dzirde. Mūsdienās nāk daudz tādu bērnu, kuriem tās nemaz nav. Ņem visus – lai tikai būtu audzēkņu skaits,» novērojusi J.Grūtupa «neklātienes» skolniece, ceļot godā sava skolotāja atstāto mantojumu. ◆
Kā otrs tēvs
Alvils Altmanis, komponists, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķis
◆ Pie Jūlija Grūtupa esmu mācījies visilgāk no viņa audzēkņiem – gan bērnu mūzikas skolā, gan vidusskolā. Viņš man bija kā otrs tēvs. Brauca pakaļ un «cēla» nost no futbola laukuma, lai tikai es neizlaistu nevienu stundu. Diez vai no manis sanāktu profesionāls mūziķis, ja nebūtu Jūļa, kā mēs viņu draudzīgi saucām. Skolotājam piemita īpaša pedagoģiskā intuīcija. Viņš arī man pateica – citi ceps maizi, bet tu spēlēsi! Protams, bija arī asaras. Jūlijam Grūtupam bija savi specifiski paņēmieni, ko daudzi neizturēja. Viņš mūs nopietni audzināja – rīkoja sapulces, kurās runājām arī par tādiem jautājumiem kā higiēna un meitenes. Skolotājam, protams, piemita arī savas vājības, bet pāri visam bija profesionalitāte un cilvēcība. Piemēram, tāds gadījums – svētdienā mamma mani steigšus modina, jo atnācis skolotājs. Domāju, kādas ziepes tad esmu savārījis?! Taču, izrādās, viņš ienācis, lai apjautātos, kā klājas, un atgādinātu, ka rīt no rīta solfedžo. Ja runājam par skolām, domāju, noteikti var minēt Jūlija Grūtupa klarnetes skolu, un viņa vārdā nosaukto jauno izpildītāju konkursu Jūlis arī gods godam nopelnījis. Ja par cilvēku runā vēl pēc viņa 100 gadu jubilejas, tas kaut ko nozīmē!
Jūlijs Grūtups
(1908 – 1981)
◆ Dzimis Jelgavā Friča Grūtupa un viņa sievas Minnas ģimenē.
◆ 1930. gadā iestājas Latvijas Valsts konservatorijā, kuru absolvē 1938. gadā kā klarnetists brīvmākslinieks.
◆ 30. gados spēlē Jelgavas Latviešu teātra un Jelgavas filharmonijas simfoniskajā orķestrī, Rīgas radiofonā un Ķemeru Sēravotu direkcijas simfoniskajā orķestrī.
◆ 1937. gadā sāk strādāt Jelgavas Tautas konservatorijā.
◆ 1940. gadā sāk darbu Dobeles pamatskolā un vidusskolā.
◆ 1944. gada pavasarī tiek iesaukts vācu armijā Latviešu leģionā. Pēc kara izsūtīts uz Tālajiem Austrumiem.
◆ Atgriežoties strādā Dobeles skolās. Bija arī Dobeles Mūzikas skolas direktors.
◆ 1952. gadā pārceļas uz dzīvi Jelgavā, kur nodibina jaunu ģimeni, strādā Jelgavas Mūzikas vidusskolā par pūšaminstrumentu nodaļas vadītāju un pūtēju orķestra diriģentu.
◆ Būdams pensijā, turpina darbu, vadot Jelgavas 2. vidusskolas un Dzirnieku pamatskolas orķestrus.
◆ Izskolojis 51 audzēkni. Viņu vidū – Gunārs Ordelovskis. Ģirts Pāže, Alvils Altmanis, Juris Kaufelds, Staņislavs Gribusts, Žoržs Siksna un citi.
